Par laimi nedēļa jau galā, vēl tikai rītdiena. Būšu nostrādājis tikai nedēļu pēc atvaļinājumu, bet jau liekas, ka atvaļinājums bijis sen, kaut kā galīgi nepareizi darbā viss notiek, par daudz un par maz laika visam. Pilnīgi vai domāju updeitot savu CV un skatīties, ko citu. Saskatu tikai ieguvumus.

Šo nedēļu staigāju zemā, piesmakušā balsī runādams, labs koncerts dara savu. Tā no sirds izbaudīju. Tie, kas nav bijuši Bryana Adamsa koncertā nesapratīs.
Prieks skatīties, klausīties un baudīt emocijas. Tāda novecošana man pa prātam.

Atpakaļ Koknesē. Pārēdies un miegs jau acīs, vispār grūta tā dzīve, visu laiku jāēd un kaut kur jādodas.
Rīt dziļa latgale, brīvdabas koncerts, kāda maiznīca un leļļu teātris.

Vēl gaidu kad mugura sadzīs, tad sākšu kārtējo jauno dzīvi.

Iespējams, ka mūsdienu medicīna kaut ko tomēr saprot. Negribas jau atzīt.
Muguras sāpes ir samazinājušās, rentgenam vēl neesmu gājis pakaļ, bet ripas dara savu.

Šodien Naukšēni, vecmamma jau sarūpējusi darbus. Droši vien nesapratīs, ka es/mēs tāpat vien ciemos.

http://www.youtube.com/watch?v=oOExZhV2r6g

Sportzāles televizors patīkami izklaidēja, kamēr minu pedāļus.

Skaistie cilvēku rokraksti izmirst. Domāju palasīšu vienas studentes pierakstus, bet tas rokraksts bija cīņa ar burtošanu. Žēl kaut kā.

Cat's in the Cradle

Mani tracina komentāri par tetovējumiem, kuros cilvēki (kritiski)uztraucas par to kā tas izskatīsies, kad būs jau sirms vecums.

Vienkārši jāiet gulēt.

Pēc sporta zāles apmeklējuma iemeties roku trīcis, bet vēl jādodas uz volejbolu. Rīt būs gain pain...
Interesanti atgriezties sportot un sajusties kā sisītim, dzelži kļuvuši smagāki, kā arī mana pēcpuse.
Piepildīta, aktīva diena un nemanot jau ir trešdienas vakars. Man dienas vienkārši lido garām, pirms mirkļa nošokējos, ka bryans adams bijis Rīgā 2007 gadā, likās, ka nesen. Koncerts bija tik izcils, ka jau noteikti zinu, ka tur būšu.

Un sākas viss no gala...

Būšu atpūties. Izslidojies, izgulējies un būtībā neko nedarījis. Esmu notiesājis kaudzi ar no rīta ceptajiem pīrādziņiem, iespējams pa nakti vajadzēs pagrozīties. Brīvo laiku būšu pavadījis spēlējot spēlīti, vai lietderīgi? nē, pilnīgi un galīgi nē, bet vismaz sasodīti interesanti.
Var nedaudz bruņiniekos paspēlēties.
Kaut ko lietderīgu darīt man gribas tiešī tad, kad tam jau īsti nav vairs laika. Atrodas visādas blakus noņemšanās, kurām atdoties.
Vajadzētu tik vēl ieiet karstā vannā un tad sagaidīt rītu zem siltas segas.

Nedēļas nogales plusi - esmu Elīnu iznīcienoši uzvarējis "akmens, šķeres, papīrīts" turnīrā, bet tāpat pašam vajadzēja gaismu slēgt ārā.
Un uzvara "Durakā".
Ceru, ka nelietim, kurš paņēma manu telefonu ir noticis, kas slits. Vismaz būtu patīkami ja zila acs un daži lauzti pirksti...

Biju jau praktiski arī piemirsis par Vitnijas Hjū. eksistenci, bet te nu viņa beidzas... Tagad būs kāds aktīvais piemiņas brīdis un pēkšņi visiem ļoti patiks. Balss jau tiešām ļoti laba.

Uz darbu iet negribas, tāpat bija arī skolas gaitu laikā

Nu nevar būt... Kamēr relaksējos man nosper telefonu...

Pearl Jam - Yellow Ledbetter

Shii dziesma noteikti ir starp manām mīļākajām. Liek justies patīkami dzīvam.

Šūpoju kājas darba krēslā... atpūšos, lai dotos bumbu ar cibiņiem padzenāt. Noskaņojums uz uzvarām. Trauma liek manīt un dzīt īsti netaisas, negribas ticēt, tam ko man te saka, ka iespējams iekaisums, lieku cerības, ka pats par sevi pāries.

http://www.cesupremium.lv/galerija.php?action=preview&id=1080&canpage=4

Šeit var ieklikšķināt par manu laika patēriņu.

Pirms mirkļa noskatījos The voice un jāsaka, ka šī pirmā epizode pamatīgi ieliek american idol. Patīkami, talantīgi vokāli.
Šo dienu varu atzīmēt (firs time), ka esmu ar pieri stutējis un gulējis uz masāžas... pat nezinu kā nosaukt ne īsti gulta, ne īsti galds...
izmaseja mani, pagājušas divas stundas un jūtu, ka mugura karsējas. Tika mēģināts man novilkt galvu un galvaskausā ieķerties, bet pagaidām viss vietā.
Diploms arī sēž blakus kā uzticīgs suns.

Dienas tik rit uz priekšu. Vakardien saņēmu savu diplomu, beidzot! būšu ticis no tās skolas ārā, bet ko īsti tālāk darīt nemaz nezinu. Sajūta, ka tas bija tas process, kurš jāpabeidz, lai pa īstam varētu kaut ko mācīties. Tagad tāda brīvība un nezināšana un atvērtība.

tā viņš dara.

Dzimšanas dienas ballīte liek manīt, ka sen neesmu skrējis, maz esmu dzēris, bet dzīvoju kā laimīgs sesks, kuru tūlīt izbagarēs Nodaļas vadītājs (a ko es īdu - tādēļ, ka tas ir neizbēgami).
Tik daudz tiek gribēts, tik maz tiks dabūts.
a ko, man minimālisms.