|
|
|
Novembris 15., 2014
00:02
bērnu smalkjūtība un līdzjūtība ir veldzējoša, sīkajai pirms gulētiešanas iesprūda galva naktskreklā, aizmeta pa gaisu un sāka raudāt, streiks un skandāls, bet lielā smalkjūtīgi attaisnoja mazo māsu un klusi man paskaidroja - "viņai tā gadās, es sakārtošu arī viņas mantas", tad kaut kā paskatījos uz sevi un saviem niķiem, un dusmām uz citiem, un nodomāju - kaut es tā vienmēr varētu, mazā drusku paraudāja otrā istabā, ļāvām viņai, tad atnāca atpakaļ un kaut kā iedabūjām viņu tomēr tai spītīgajā naktskreklā
|
Novembris 13., 2014
21:10
rupji runājot, man vienkārši regulāri vajag auklīti (var būt vairākas - uz maiņām) un izlādi (der gan šņabis, gan sports, gan sekss), un tad jautājums ir tikai, vai starp brīžiem, kad man vajag un kad man ir, es varu kaut ko jēdzīgu izdarīt
|
Novembris 12., 2014
21:57
tagad, ka esmu izauklēta un vēl cibā par to ierakstījusi, varu mierīgi pievērsties politiskajiem raidījumiem
|
21:35
raudāju visu vakaru, tad satikos ar cilvēku, bet raudāt tāpēc nepārstāju, raudāju picērijā, dažas asaras nokrita uz salvetes, tad rādīju galdabiedram un ar čukstošu - m? - liku minēt, kas tas ir, viņš teica - brilles, kratīju galvu, pēc tam vēl kaut ko, bet viss bija nepareizi, tie bija pupi
pēc tam bāza man to picu mutē, negribējās, prasīju atlaidi, bet, nē, trīs gabaliņus jāapēd, košļāju lēni un ēdu ar visām asarām, pirms katra kodiena prasīju kaut ko apsolīt, raudāt tāpēc nepārstāju
|
Novembris 11., 2014
20:22 - greizie rati un piena ceļš
ceļi, protams, ir blēdīgi un kartes - nedrošas,
piemēram, vasarā Latgalē bija ceļš,
asfaltēts, ar riteņbraucējiem tīkamo zīmi sākumā,
tas beidzās ar bomi un zīmi - privātīpašums,
tur sākās ceļš kādam citam - uz savu privātmāju,
meklējām sev jaunu - pa takām un brikšņiem,
satikām makšķernieku, kurš teica:
tā jūs tikai pie mednieka aizbrauksiet,
nedaudz arī atkāpāmies un atgriezāmies,
bet aizmaldījāmies līdz Krāslavai,
brīva vieta vispārīgai frāzei,
nesanāca pateikt neko gudru -
negribas vienkārši pārstāt maldīties.
|
11:54
kad man jau divreiz likās, ka esmu sasniegusi nekompetences virsotnes, atkal pavērās jauna
|
Novembris 10., 2014
22:33
give up your needs
your poisoned seeds
|
22:10
kāds negrib padzīvot manā vietā?
tas ir, skaistajā dzīvoklī pie parka
vietas pietiek tieši diviem
vēl vanna, horizonts un platas palodzes
vairāk neko neteikšu
|
Novembris 8., 2014
22:45 - dzīve pastkastītē (augusts - novembris)
rēķins no Rīgas namu pārvaldnieks
Latvijas krievu avīze
rēķins no Rīgas namu pārvaldnieks
individuāli Jums izstrādāts Latvenergo piedāvājums
informācija par maksājumiem, kam iestājies maksāšanas termiņš
aicinājums sniegt informāciju un lemt par kriminālprocesa uzsākšanu
kosmosa ātrums, optiskais internets
pieņemts lēmums atteikties uzsākt kriminālprocesu
ņem kredītu akcijas ietvaros
rēķins no Rīgas namu pārvaldnieks
uzturēšanas un apsaimniekošanas darbu plānotās tāmes kopsavilkums
|
Novembris 7., 2014
10:21
Kurš man ieteica John Zorn.
Vispār nevar neklausīties.
|
Novembris 3., 2014
Oktobris 25., 2014
22:40 - Atkārtojums
Kā rodas jūtas un kā rodas sūdi
Vispirms ir bēdu ieleja - izdomāta vai pat pusreāla. Tad bēdu ielejā nejauši ienāk apmaldījies ceļinieks. Viņu uzņem atsaucīgi, viņam pasniedz ūdens krūzi un viņš uzklausa, izrāda sapratni. Pat ne pārcilvēciski, vienkārši iejūtīgi. Tas ir patīkami un, iespējams, patika vēl paturpinās, jo ir taču jauki, viegli, droši un aizraujoši. Pat aizmirstas bēdu ieleja. Tā rodas jūtas.
Tad cilvēks aiziet. Paliek ainava un laiks pārdomām, ja tās neaizdzen citas neatliekamas rūpes un domas. Tad šo radušos patiku var uzbriedināt, piepildīt ar dažādām izdomātām enerģijām, uzkarsēt, izskaistināt un dramatizēt.
Tik tālu viss vēl ir labi, bet tad uzpūstā realitāte kļūst par augsni dabas likumu pārkāpšanai. Sāk veidoties gaidas, lai šo jaunizveidoto iekšējo realitāti apstiprinātu arī ārējā pasaule un lai ilgi maisītais un karsētais brūvējums tiktu papildināts arī no otras puses. Diemžēl reizēm izrādās, ka otrā pusē cilvēks nav atradis laiku un vēlēšanos sildīt ilūziju sautējumu, un līdz ar to viņam nav nekā, ko tur piemest un nav pie rokas karotes, ar ko pamaisīt. Un pasaulei vienkārši ir vienalga. Un tad sākas sūdi.
/Es, protams, netaisos ne ar ko tādu nodarboties. Tieši tāpēc uzrakstīju, lai nenodarbotos./
|
Oktobris 23., 2014
21:37
sadaliet man, lūdzu, reizinātājos,
pasniedziet ar citronu un ledu
|
Oktobris 16., 2014
21:17
satiku savu ne-bijušo draugu
kuram bērni vairs nav mazi
stāvējām bastejkalnā uz celiņa
pārāk tuvu viens otram klāt
katrā klusuma brīdī brauca ekskavators
augšup ar tukšu kausu
lejup, pilnu ar smiltīm
sadevāmies rokās un kāpām uz augstās apmales
pēc tam atkal lejā
ekskavators smējās laikam tieši sejā
|
Oktobris 10., 2014
13:43
vairs jau nevaru nenoplēst kreveli
vienīgi neēdama - ar matiem
|
Oktobris 7., 2014
19:41
katru rītu mostos ar domu 'tas viss sūds', katru vakaru attopos, ka nevaru apstāties
nezinu, kad esmu dumjāka, spēlējam futbolu vienos vārtos vai otriem vienkārši esmu pagriezusi muguru, baidos, ka tas neatbalsta vai labākajā gadījumā neapdraud manus personīgos plānus
pa dienu kāds impulss aizķer un aizrauj - to ir daudz, kāds vienmēr trāpa
vakaros sev piedodu un mierinu, ka tā būs spilgta broša - izgreznojums manam dzīves stāstam
sirdī mēs visi esam žagatas, kaili - noslēpušies aiz brošām, vāverei ritenī arī šķiet, ka viss notiek
/vispārējā apdolbīšanās teorija, turpmāk - VAT/
|
Oktobris 6., 2014
20:45
ādas smarža pēc solārija
sajaukta ar asiņu smaržu
kārdinoši
|
Oktobris 5., 2014
22:02
domāju par tartu un amsterdamu
kad pēkšņi pasaule sagāzās uz sāniem
gulēju uz ielas
sievietes turēja rokas
vīrieši prasīja telefona numuru
neļāva kustēties, slaucīja asinis no galvas
pēc tam vēl slimnīcā divas stundas
skatījos pasaulē pazemīgi
tikai uz augšu
ļāvos caurskatīt, aprunāt
un beigās ar sešiem dūrieniem
aizšūt caurumu galvā
|
Septembris 29., 2014
20:52
nu, labi, teicu, tās tikai paģiras
tavu kustību atstātās švīkas
nekaunīgs saulstars logā tās izgaismo
kafijas smarža pazudina
saspringums sejā iegūlis vaibstos
apņēmīgi raugoties garām
drēbes izmētātas pa grīdu
brilles noliktas augstu uz plaukta
guļu joprojām uz pašas maliņas
auklēju klusumu no rītiem
švīkas lēnām vēderā sadzīst
rudens saule logā spīd retāk
|
Septembris 26., 2014
18:36
redzēju sapnī agnesi krivadi,
mācīja man ēst ar nazi un dakšiņu,
nazis nokrita, es teicu - bļaģ
|
|
|