|
|
|
Marts 9., 2015
18:42
diezgan ilgi lauzu sevi un mocījos, kā tas būs pamest skaisto dzīvokli, kurā viss bija ander kantrōl, nekā lieka, tīrs un skaists, un tāda balta siena, uz ko skatīties visas gaismas, vislabāk patika, kā ziemas krēslā lēnām krāsojās maigi zils, bet tagad, pēc četriem mēnešiem viss ir pretēji, nekādas kontroles, viss plūst un mainās, un es tikai skatos uz to, mazliet brīnos, cik normāli jūtos savā otrajā pop-up dzīvoklī, šodien atnāca lattelecom montieris, es viņu pilnīgi kā mājās sagaidīju, vecajās treniņbiksēs, nenovēršoties no savām aktualitātēm, ēdu, dzēru, pīpēju, būtu viņš atvērtāks, vēl paprasītu, vai tad tiešām jau prom ies, tā pielāgoties spēja ir ērta, bet biedējoša arī, es varētu arī visādām šausmām tādā pašā mierā pielāgoties
M ir tāds skatiens, no kura es saprotu, ka, pag, šitas nav ok, es gribētu to izmantot arī kā attālinātu pakalpojumu
|
19:09
pirmajā pop-up dzīvoklī pēc nedēļas sāku staigāt apenēs pa koptelpām, pēc divām staigāja ciemiņš bez apenēm, klīst baumas, ka mitekli uzteica par netikumību, te es tikai čurāju, neaizverot tualetes durvis, pagaidām vairāk neko
|
20:22
aizrāvos ar lasīšanu, heses kūrviesis, un tā arī nespēju līdz veikalam aizvilkties, un I man tik mīļi makaroniņus ar rukoliņu un pupiņām pienesa pie galda, bet tad piezvanīja C vai L, es pat nezinu, un es visa tāda o, jā, davaj, tiekamies, piedāvāju I braukt līdzi, bet nē, atceļā atvedīšu vīnu knābītī, lai vismaz kaut kas
|
|
|