|
|
|
Marts 10., 2015
10:24
šodien darbā gaidu mazo sievišķīgo atriebībiņu par vakardienas bastošanu, skatos uz visādiem e-pastiem un domāju, vai šis ir tas, vai varbūt šis, viens varēja būt, paprasīja izdarīt nezin ko un nezin kāpēc, neiedziļinoties, bet tipa vajag, cenšos atcerēties visas tās budistu mācības - aha, tagad man tuvojas dusmiņas, aha, bet es tām neļaušos un tās aizies prom
|
13:38
šo man jau ir teikuši, ka mani mūžīgie jautājumi vedina domāt, ka gatavojos visu apšaubīt, bet man liekas, es jautāju, lai labāk saprastu, ko tieši vajag, un precīzāk varētu izdarīt, jo tad, kad nepajautāju, tad, šķiet, vairāk iespēju kļūdām un pārpratumiem, un man drausmīgs slinkums kaut ko divreiz darīt, varbūt jāpievieno ievads ar simtkārtēju atvainošanos, jāuztaisa mīļāka intonācija un citi kaut kādi sīkumiņi, iesakiet
gribētu būt tik draudzīga kā C
jožik
|
14:55
Visas tās vienošanās, ka es-negribu-attiecības, nekad nenostrādā, bet tagad es pati to esmu iniciējusi. Tas ir tikai formāls attaisnojums, pēc kura izteikšanas, notiek viss kā attiecībās, tikai ar nobruģētu atpakaļceļu, kur aizbēgt bez atbildības. Un tas, kuram tas tiek teikts, visbiežāk vispār ir citā orbītā un nespēj uztvert teksta būtību. Tam otram ar vēsajām acīm to vajadzētu pamanīt un novērtēt. Tā kā viss, ko es turpināšu pēc šī paziņojuma tomēr sacīt un darīt būs mea culpa, mea maxima culpa.
|
21:14
satiku bijušā drauga bijušo sievu un es nebiju tieva
|
22:01
a kur te varēja pārsaukties? es gribu citu niku
|
22:13 - Pasaka mazvērtības kompleksu māktajam draugam
Kādu dienu, kad ezītis uz brīdi bija atritinājies vaļā mierīgs, priecīgs un pateicīgs, viņš jau nākamajā mirklī pēkšņi satraucās - bet ko es savam draugam varu dot?! Neprotu cept ābolus, neesmu sevišķi saimniecisks un manā midziņā ir tik maz vietas. Jokus visādus zinu, bet tos daudzi zina. Varētu, kā grāmatās raksta, "vienkārši mīlēt un būt", bet to arī citi dara, un visiem pat laika nepietiek. Dažreiz pat sanāk, ka pa īstam mīlēt nozīmē nebūt un nedot, lai draugs var atpūsties vai pastrādāt. Un reizēm pat samtā un zīdā ietinies esmu nejauks un durstīgs.
Ezītis atkal saritinājās cietā, raupjā kamoliņā, nemierīgi grozījās un saskuma pavisam drūms.
Draugs pielika vaigu pie durstīgā kažociņa un teica: - Kuš, negrozies tik ļoti, tavas adatas jauki kutina un raisa man galvā visādas domas. Tikko, piemēram, iedomājos, ka jāuzraksta iesniegums. Bez tevis es varbūt nebūtu iedomājies.
|
|
|