Man savulaik bija brīnišķīgs cilvēks-pulkstenis: viens pusmūža kungs, kas katru rītu pirms sešiem, ziemu vai vasaru, tērpies vienās treniņbiksēs un kedās, līdz ar tādu mazu suņuku skraidīja pa Avotu ielu (iespējams, viņš to dara joprojām, bet es tur vairs pirms sešiem neesmu.) Ja viņu satika pie tā, kas tagad ir veikals Elvi, viss bija kārtībā. Ja nesatika, nu, tad vajadzēja pasteigties.

Tagad arī ir, viens kungs, kas ar mazliet iztrūcinātu skatienu izlien pie vidusskolas (laikā) vai nāk pretī pa ielu (par vēlu) un viens jefiņš, kas, braucot ar riteni, valkā ķiveri. Vasarā viņš brauca šortos un ar atpogātu kreklu, kam apakšā tēkrekls, tas krekls plīvoja un viņš kopā ar to ķiveri izskatījās pēc pilnīga idiota. Turklāt nez kāpēc brauca no centra uz Purvciemu, kāpēc no rīta jābrauc uz Purvciemu?! Bet nu šie pulksteņi nav tik piemīlīgi kā apņēmības pilnais kungs, kas ik rītu ar savu klātbūtni atgādināja: un ko tādu ievērības cienīgu šodien izdarīsi tu?