mīļo dienasgrāmatiņ

Sapnī biju tādā kà klasē, kur kāda dāma no Dienāfrikas valsts lika mums, stāvot kàjās, sist ritmu, līdzīgu, kādu mēdz sist uz šamaņu bungām. “Mūsu tikums ir atcerēties, kā būt zivij un čūskai - skumjas laist vaļā, nebīties raudāt - bet dusmas sargāt un uzmanīt”.

Lūk