mīļo dienasgrāmatiņ

Vakar mežmalā dziedājām karaoke radiohed un zemfiru 15€ mikrofonā kas spîd četrās krāsās (precīzāk; man pazuda balss un es parubījos, fonā skanot mazliet greizam radiohead; jutos kā bērnībā, kad aizmiedz auto un tevi aiznes līdz gultai; līdz gultai mani neaizveda, bet uzmodos, dzirdot, kā Antons un Vasja ļoti čukstus sarunājas un klusi piebrauc ar mašīnu pie pašàm mājas durvīm, lai nebūtu tālu jāiet)

Sapnī biju tādā kà klasē, kur kāda dāma no Dienāfrikas valsts lika mums, stāvot kàjās, sist ritmu, līdzīgu, kādu mēdz sist uz šamaņu bungām. “Mūsu tikums ir atcerēties, kā būt zivij un čūskai - skumjas laist vaļā, nebīties raudāt - bet dusmas sargāt un uzmanīt”.

Lūk

Vakar ļoti noguru darbā, visu dienu šuvu ar sudraba diedziņu cenu zīmītes stikla vitrāžàm un sudraba rotām no Turcijas. Mugura sāpēja tā, ka gribējās kaukt. Nākošnedēļ pirmdien un otrdien arī darbiņš, jàatceras paņemt līdzi DAUDZ ēdiena, lai nemirstu badā.
Vakarā beidzot izmazgāju vārdadienas glāzes, uzsūcu paklāju. Piekāpa Laura J. ar aliņiem, pabesījāmies par to, kā instagrama algoritmi piecas minūtes pēc tava konflikta attiecībās, tā vietā, lai dotu tev maizi un izpriecas, rāda 1001 video par “conflict resolution”, “dating with anxious and avoidant attachment”, “this message has FOUND you!!!” — tu paklausīgi klausies, jo tajā taro beibes pārliecinātajā balss tonī ir kaut kas mierinošs.

Citā sapnī man rokās bija magone, liela kā milzu lotoss, nē, gigantisks lietussargs. Pamodos un jutos ļoti mierīga un laimīga.