XOOX. Cilvēks. -

Laikam sāku ar sevi atkal draudzēties.
Anyway, pēc baigi ilgā depresīvi-maniakāli nervozā stāvokļa kaut kas manī ir noticis. Spēku pārdale. Es redzu pasauli skaidrāk. Es redzu pasauli, vismaz cenšos, no jūtu un emociju+prāta, nevis tikai prāta pozīcijām.
Iespējams, tas izklausās pilnīgi stulbi, bet es tiešām domāju, ka ir iespējams "saprast" pasauli. Īstenībā tas bija mana pasaules redzējuma pamatā, manu principu pamatā. Tagad es saprotu, ka šis pasaules redzējums man pašam bija izdevīgs, tas baroja manu pašapziņu, tas kaut kādā veidā aizstāvēja manas vājības, tas ļāva man dzīvot ilūzijās, ka var spēlēties ar jūtām, var spēlēties ar simboliem, var pagriezt to upi, kas tevī plūst, sev vēlamā virzienā. Var pagriezt, bet tas ir uz ļoti īsu laiku un, ja tu pārspīlē, tā mainīs virzienu, notrieks tevi no kājām un iznīcinās.
Un tā pat nav brīvība - "zināt", "saprast". Tas īstenībā ir krātiņš. Sava ego krātiņš. It sevišķi, ja īstenībā tava dvēsele, tava jūtu pasaule ir savādāka, iespējams, patiesi brīva. Patiesi brīva TAVA.
Es vēl kritīšu, es zinu. Nekas nemainās vienā dienā. Bet es esmu uz ceļa. Tā ir sajūta it kā tu būtu visu laiku izmisīgi spiedis pedāli grīdā, braucot ar pirmo ātrumu un tikai tagad tev ir izdevies ielikt otrajā :).