Ķīnraksts pieci.

Iebraucam pie dzīvokļa. Viņš atrodas apšaubāmas mājas pagalmā, jāiet uz ceturto stāvu. Margām klāt labāk neskarties, visas putekļainas. Ierodamies iekšā un pirmā istaba tīri tā neko. Ir televizors, gulta, pa visu sienu spogulis (Jēj...), gaisa kondicionieris, ledusskapis un tā. Guļamistaba arī laba, liela gulta, tikai tās mēbeles nesaprotu. Tie nav skapji, tas ir dēļu kopums. Liela atšķirība. Pie telefona mētājas interneta vadi. Pirmo reizi tā kārtīgi apskatos apkārt un nedaudz samulstu. Nav virtuves. Ir viens balkons, kurā redzu tvaiku atsūcēju, bet nav nekas, kas liecinātu par virtuvi. Nikol apstiprina manas aizdomas, ka tā ir virtuve un dodas uz vannas istabu. .. Uz mm.. Poddušas istabu. Tur ir boileris, divas dušas rores, pods un izlietne. Viņa man rāda, kā jādarbojas tur ar boileri. Tad ir nākošā istaba, kurā nav nekā. Gultas karkass, uz kura stāv milzīgas tumbas un klāt balkons pilns ar dēļiem. Par to daļu netieku informēts. Manas ausis ir nolaidušās un palīdušas zem ķīniskas veļasmašīnas. Jaunais šoferis un džentlmenis gados ņemas pa māju, pielabojot dušpodistabu, veikli salokot vienu segu, lai to varam izmantot kā spilvenu, pieskrūvējot atpakaļ rokturi un ņemoties gar datora vadiem. Mēģinām pieslēgt laptopu pie interneta, bet nesanāk laptopa dēļ. Ir samaitājies tas ports un šis zvērs var pārtikt tikai no wireless. Kā jau var nojaust, šajā rajonā šis varētu būt vienīgais laptops, kur nu vēl wireless. Visi tagad saka, ka ir nepieciešams mums iedot interneta paroli un username. Tas, ka mums neta vispār nav, viņus neuztrauc. Vienā brīdī tikai Nikol pasaka, ka gan jau nets būs, jo šis ir tikai pagaidu variants. Šis dzīvoklis esot tikai pagaidu variants. Izprasu cik ilgi, viņa saka nu, kā nu, pagaidu. Drebu iekšēji, vai viņa nav sajaukusi vārdus „permanently” un „temporary”. Izrādās, ka viss ok. Šis tikai līdz otrdienai, jo mēs vel neesam vienkārši parakstījuši dokumentus, tāpēc mūs ir ielikuši šādā pagaidu miteklī. Gribu aplaudēt un smieties, bet nevaru jau neko izrādīt, ka šeit nepatīk vai tā. Kas zina, kas ir šis par dzīvokli, kurā vispār esam? Ja nu gadījumā viņa pati remontē sev citu dzīvokli (jo dzīvot te vēl nevar)un mūs vienkārši ar labu sirdi izmitinājusi? Lai nu ka, šis ir tikai pagaidu dzīvoklis, varu atkal uzelpot.

Visi sēžam lielajā istabā un skatāmies ķīniešu televīziju. Viens visu laiku zvanās, lai dabūtu to paroli, kamēr Nikol skatās ziepeni un skaļi smejas par izteiktajiem jokiem. Tie tiek pastāstīti blakussēdētājam, ja nu gadījumā viņš tos nav dzirdējis. Sēžam slapjās drēbēs un mēs nevaram iet gulēt. Pēc laba laika es sāku izlikties, ka aizmiegu. Beidzot tas tiek pamanīts un ar mums sarunā tā─ iesim rit uz vienu interneta kafejnīcu, tur arī viņa būs epastā atsūtījusi to paroli. Tas, ka mums internets tāpat neies nevienu daudz neuztrauc. Atvadāmies un viņi aiziet. Esmu uzreiz ārā no drēbēm un aizveru aizkarus. Tikai pēc laiciņa pielec ─ vajag ko ēdamu un šampūnu. Jāvelk viss slapjais atpakaļ.

Izejam ārā, meklējam veikalu. Visapkārt ir ēstuves, kur ēst gatavo turpat uz ielas. Kā saprotu, tas nav tāpēc, lai būtu smuki vai eksotiski, bet iekšā nav noteikti vietas virtuvei. Viss smaržo un mūs aicina iekšā. Turpinām meklēt veikalu. Kā saprotu, viņiem plauktos neuzrādās īstās cenas, vai vienkārši pārrēķinājos. Kā skatījos pēc kodiem, viss kasē tika sists pareizi, bet tomēr likās, ka vairāk, kā skaitīju kopā. Nopirkām vislētākos cīsiņus (astoņi cīsiņi maksāja apmēram 16 santīmus, tā kā var jau iedomāties), vislētāko maizi, puslētāko šampūnu un vienu mazu mazu alus bundžiņu (otru nācās nolikt atpakaļ.) Viss jau ir kārtība, jo pie mājām atrodas banka, tā kā rīt nauda jau būs.

Mājās atklājam, ka nav ūdens.Boileris visu laiku cepies pa tukšo. Gan dušpodistabā, gan „virtuvē” ir kaut kādas lielas kastes. Dabūt vaļā nesanāca. Izrādās, ka tajās ir ūdens. Cik, nezinām, tāpēc rīkojamies uzmanīgi un satecinām visu bļodā. Atkal noģērbjos un ķeros pie pusdienām vai kas tas arī uz to brīdi jau skaitījās. Protams, ka cīsiņi nebija garšīgi un tā arī nemaz nebija plānots, bet kaut kā uz to mirkli, bez virtuves, ar cīsiņformas kartonu un minimāli ūdeni, kaut kā palika pavisam švaki. Visu laiku jau tā doma, ka rīt jau nauda būs, un jau otrdien (ātrākais otrdien) būšu īsti savā dzīvoklī. Aizgājām gulēt, bet ar to gulēšanu gan veicās ne pārāk.