Pārmaiņas
Visu laiku saskaros ar sevī ieraugāmām pārmaiņām. Dīvaini, jo uzskatu, ka cilvēki nemēdz mainīties, bet kopš vidusskolas manī ir konkrētas pārmaiņas, peobably pat maģiskas. Konkrēts fakts ir tas, ka agrāk es biju ļoti tizla sportiste, bet valodas, literatūru, matemātiku lieliski zināju. Tagad šķiet, ka viss ir sagriezies kājām otrādi, nekādos treniņos es neesmu gājusi, bet spēlēju dažādākos sporta veidus ar lielisku pārliecību un spēlēju labi, nav problēmu, bet ar latviešu valodu man sāk parādīties problēmas, aizmirstu ko kā raksta utt. Varbūt manās smadzenēs ir noteikta kapacitāte zinībām/prasmēm, kā iegūstu jaunas, tā vecās izspiežu ārā? :D tas nu gan nebūtu forši. Zinu, ka vēsture man vienmēr bijusi vājā puse, nenoliedzami. Man gan tā vienmēr ir ļoti interesējusi, bet nu galvā neturas necik. Principā visa mana augstskola bija balstīta uz pagātni, es jau arī, protams, to visu iemācījos, bet nu šobrīd, pilnīgi neko neatceros.
Vispār no augstskolas atceros dažas lietas tikai konkrēti. Psihoanalīzes pamatlicējs ir Freids, kas ārstēja savus klientus, izrakstot tiem kokaīnu, kā arī pats šādā veidā ārstējās. Edipa komplekss + viņa meita Anna Freida turpināja tēva gaitas darbojoties psihoanalīzē. Edgars Po- no literatūras vēstures. To debīlo anekdoti par Renē Dekartu atceros, zinu, ka pilnīgi neko neatceros no mākslas vēstures... es reāli nezinu nevienu mākslas darbu, kas ir vnk kauna traips manā sejā, izņemot Munka kliedzienu un vēl dažus nu max zīmīgus darbus. Nožēlojami. Za to ir bakalaurs.
