Mielavs saka:
[..]vienkārši – jābeidz melot. Sev. Lielākā drosme nepieciešama brīdī,
kad saproti – jā, tu vari kaut ko savā dzīvē mainīt! Un nav vienmēr
jāpieņem, ka ir labi tā, kā ir. Viss ir maināms. Nevajag baidīties no
garīgām pārmaiņām sevī un materiālām problēmām. Daudzi baidās mainīt
savu dzīvi, atbrīvot sevi un tos, kas ir ap viņiem, un dot viņiem
izvēles brīvību tikai tāpēc, ka šaubās: kur es dzīvošu, ko ēdīšu, kas
notiks… Tas jebkuru pārmaiņu iespējas nospiež atpakaļ izejas pozīcijās.
– Sabiedrībā gan pieņemts, ka tieši vīrietis uzņemas atbildību
par materiālās dzīves jautājumu kārtošanu, tieši no vīrieša tiek
prasīta atbildība par tiem, kurus viņš pieradinājis. Vai tā nav? –
Cilvēks tomēr nav dzīvnieks. Pieradināts dzīvnieks patiešām nespēj pats
par sevi rūpēties, tāpēc vismaz ēdiens viņam ir jānodrošina, bet
neviens cilvēks nevar būt atbildīgs par otru cilvēku tikai tāpēc, ka
viņi kādu laiku nodzīvojuši kopā. Tieši tāpēc jau mums, cilvēkiem, dota
spēja mīlēt. Ja šī sajūta zūd vai bijusi mānīga – cilvēkiem licies, ka
tā ir mīlestība, viņi sākuši kopā būvēt savu dzīvi, – ir kļūdaini
uzskatīt, ka jāturpina dzīvot kopā atbildības, proti, pienākuma dēļ.
Domāju, ka gluži otrādi – tas ir noziedzīgi. No tā visvairāk cieš paši
«atbildīgie», viņu bērni un apkārtējie. Vismaz, ja necieš, tomēr nodara
ļaunu, jo citos rada ilūziju par to, ka tas ir normāls dzīves modelis.
Es nemaldīšos, ja apgalvošu, ka vismaz divas trešdaļas Latvijas
iedzīvotāju dzīvo pēc šāda modeļa. Tā dzīve iegrozījusies, mainīt neko
nav iespējams, un tad nu viņi kopā eksistē, savu laiku aizpildot ar
citām sev patīkamām nodarbēm – dzerot, skatoties sporta spēles, TV
šovus, kas nu katram tuvāks. Lai tikai nedomātu par to, vai es esmu
spējīgs un vispār gribu kaut ko savā dzīvē mainīt.
– Nesen televīzijā teicāt, ka jūs satrauc šaura konjunktūras cilvēku
loka milzīgā autoritāte Latvijā. Bet varbūt mūsu sabiedrība vēlas, lai
viņiem visu pasaka priekšā, varbūt tas atvieglo dzīvi? – Tas, kā
izveidojusies dzīve jaunajā, brīvajā Latvijā, kas ir mūsu prioritātes,
ko patiesi vēlamies, galvenokārt saistīts ar lielas sabiedrības daļas
vēlmi, lai to visu viņiem tiešām pasaka priekšā. Vienmēr atradīsies
manipulatori un to auditorija. Mani visvairāk satrauc tas, ka cilvēkiem
nav sava viedokļa! Es negribu teikt, ka mani tautieši ir stulbāki,
aprobežotāki vai gudrāki par kādu citu tautu, bet ir pilnīgi
acīmredzami, ka šobrīd liela daļa ir ārkārtīgi nedomājoši un dzīvē
primitīvisti. Rūp tikai fiziskā pārtikšana, sadzīves labsajūta un
finansiāla drošība. Un jāsecina, ka jaunās Latvijas dzīves noteikumi
neveicina cilvēka vēlēšanos atbrīvoties no masu viedokļa un nonākšanu
pie savas pārliecības. Neviens nevēlas domāt par to, kas varbūt nav
patīkami, bet ļauj izdarīt secinājumus, piemēram, ka man nav ar ko
lepoties, ka esmu gļēvs, ka neesmu nekas, lai gan saņemu lielu algu…
Starp citu, apkārtējiem vienmēr ir neizdevīgi, ja kāds pa vidu pēkšņi
sāk domāt, jo šis cilvēks draud ērtās dzīvošanas sistēmai, kurā visi
viedokļi tiek pateikti priekšā. Un to izdara konjunktūras radošās vai
neradošās grupas, politiķi vai Vaira Vīķe – Freiberga… Un latviešiem
šodien nemitīgi vajag pateikt priekšā, kas viņiem jādara. Nezinu, kāpēc
tā ir, bet man nevajag. Es pats zinu, ko gribu. Nenoliedzu, ir
situācijas, kas man palīdz kaut ko atklāt, taču tās nesaistās ne ar
vienu no manis pieminētajiem «padomdevējiem».
bet par Dejo ar zvaigzni es šito nesapratu:
– Savā agrākajā dzīvē es samērā reti
nosarku aiz kauna, dzirdot kādu uzrunājam tautu, taču šodien ikreiz,
kad ieslēdzu televizoru vai radio, man ir kauns, uz ko cilvēki tur tiek
aicināti. Piemēram, ieslēdzot TV3, trāpījās šovs, kurā dejo
popzvaigznes. Absolūti šokējošs bezgaumības un truluma paraugs! Vai tie
būtu raidījuma vadītāji, žūrija vai dalībnieki?– ikviens, kurš pavēra
muti, manī izraisīja šausmīgu kaunu un pazemojuma sajūtu par to, ka es
vispār esmu latvietis. Kaut ko tik primitīvu, ārišķīgu un pompozu sen
nebiju redzējis. Bet šis šovs, kā aizkulišu sarunās noskaidroju
Latvijas Televīzijā (montējot «Pārcēlāju» koncertu Jaunajā Rīgas
teātrī), ir pieprasītākā pārraide valstī, to ar sajūsmu skatās ceturtā
daļa iedzīvotāju. Tad var paņemt papīru un sākt rēķināt, cik tad mūsu
valstī ir nedomājošu cilvēku… Arī agrāk esmu izteicies par nenormālo
hokejmāniju. Man diezgan labi patīk hokejs, kad biju mazs puika, bieži
gāju uz Sporta pili. Es šo spēli izprotu, man tas tiešām šķiet viens no
aizraujošākiem sporta veidiem. Bet Latvijā to kā savējo, absolūti
nesaprotot spēles būtību, ir pieņēmušas sievietes, padzīvojuši cilvēki,
bērni. To var izskaidrot tikai ar kaut kādām ilgām pēc mākslīgās
laimes. Tautai pietiek ar to, ka puiši kreklos ar uzrakstu «Latvija»
iedabū kaučuka ripu pretinieka vārtos – ir uzvara, un mēs esam laimīgi!
Varam kliegt, spiegt, aplaudēt, apkampties vai manifestēt pie svešu
valstu vēstniecībām. Bet, ja melnais kaučuka gabals nonāk mūsu vārtos,
esam nelaimīgi. Viss ir vienkārši! Un hokejs tur ne pie kā nav vainīgs.
Tikpat labi tas varēja būt kāds cits sporta veids vai televīzijas šovs.
|