wztr

– Sabiedrībā gan pieņemts, ka tieši vīrietis uzņemas atbildību par materiālās dzīves jautājumu kārtošanu, tieši no vīrieša tiek prasīta atbildība par tiem, kurus viņš pieradinājis. Vai tā nav? – Cilvēks tomēr nav dzīvnieks. Pieradināts dzīvnieks patiešām nespēj pats par sevi rūpēties, tāpēc vismaz ēdiens viņam ir jānodrošina, bet neviens cilvēks nevar būt atbildīgs par otru cilvēku tikai tāpēc, ka viņi kādu laiku nodzīvojuši kopā. Tieši tāpēc jau mums, cilvēkiem, dota spēja mīlēt. Ja šī sajūta zūd vai bijusi mānīga – cilvēkiem licies, ka tā ir mīlestība, viņi sākuši kopā būvēt savu dzīvi, – ir kļūdaini uzskatīt, ka jāturpina dzīvot kopā atbildības, proti, pienākuma dēļ. Domāju, ka gluži otrādi – tas ir noziedzīgi. No tā visvairāk cieš paši «atbildīgie», viņu bērni un apkārtējie. Vismaz, ja necieš, tomēr nodara ļaunu, jo citos rada ilūziju par to, ka tas ir normāls dzīves modelis. Es nemaldīšos, ja apgalvošu, ka vismaz divas trešdaļas Latvijas iedzīvotāju dzīvo pēc šāda modeļa. Tā dzīve iegrozījusies, mainīt neko nav iespējams, un tad nu viņi kopā eksistē, savu laiku aizpildot ar citām sev patīkamām nodarbēm – dzerot, skatoties sporta spēles, TV šovus, kas nu katram tuvāks. Lai tikai nedomātu par to, vai es esmu spējīgs un vispār gribu kaut ko savā dzīvē mainīt.
– Nesen televīzijā teicāt, ka jūs satrauc šaura konjunktūras cilvēku loka milzīgā autoritāte Latvijā. Bet varbūt mūsu sabiedrība vēlas, lai viņiem visu pasaka priekšā, varbūt tas atvieglo dzīvi? – Tas, kā izveidojusies dzīve jaunajā, brīvajā Latvijā, kas ir mūsu prioritātes, ko patiesi vēlamies, galvenokārt saistīts ar lielas sabiedrības daļas vēlmi, lai to visu viņiem tiešām pasaka priekšā. Vienmēr atradīsies manipulatori un to auditorija. Mani visvairāk satrauc tas, ka cilvēkiem nav sava viedokļa! Es negribu teikt, ka mani tautieši ir stulbāki, aprobežotāki vai gudrāki par kādu citu tautu, bet ir pilnīgi acīmredzami, ka šobrīd liela daļa ir ārkārtīgi nedomājoši un dzīvē primitīvisti. Rūp tikai fiziskā pārtikšana, sadzīves labsajūta un finansiāla drošība. Un jāsecina, ka jaunās Latvijas dzīves noteikumi neveicina cilvēka vēlēšanos atbrīvoties no masu viedokļa un nonākšanu pie savas pārliecības. Neviens nevēlas domāt par to, kas varbūt nav patīkami, bet ļauj izdarīt secinājumus, piemēram, ka man nav ar ko lepoties, ka esmu gļēvs, ka neesmu nekas, lai gan saņemu lielu algu… Starp citu, apkārtējiem vienmēr ir neizdevīgi, ja kāds pa vidu pēkšņi sāk domāt, jo šis cilvēks draud ērtās dzīvošanas sistēmai, kurā visi viedokļi tiek pateikti priekšā. Un to izdara konjunktūras radošās vai neradošās grupas, politiķi vai Vaira Vīķe – Freiberga… Un latviešiem šodien nemitīgi vajag pateikt priekšā, kas viņiem jādara. Nezinu, kāpēc tā ir, bet man nevajag. Es pats zinu, ko gribu. Nenoliedzu, ir situācijas, kas man palīdz kaut ko atklāt, taču tās nesaistās ne ar vienu no manis pieminētajiem «padomdevējiem».