man vēsture vienmēr ir bijis emocionāls process... es atceros ka pamatskolā es vēstures grāmatu metu pret sienu, jo biju aizskarta par to, ka nevainīgi cilvēki cieš karā un viena valsts vnk "izdomāja" ienākt otrā visu nodedzināt un sievietes izvarot. Mamma nāca mani mierināt. Nezinu, kas tev par grāmatām bet pamatskolā tās vēstures ir tā uzrakstītas, ka bērnam gribot negribot jāsāk uztraukties - neviens jau nepaskaidro kas un kāpēc... Tas arī kaitina.
Šis mani arī novestu, šķiet.
un man šķiet, ka visādi celibāti pie tā vien noved. Visādi nogribējušies vīrieši sāk vainot sievietes pie tā, ka viņiem viņas gribas. Sievietes liek vīriešiem palikt trakiem un neapdomīgiem tāpēc viņas ir sliktas... un tie zīmējumi izskatās kā viena perversa nogribējuša vīrieša karikatūra - pimpīši uz burtnīcu malām.
tikai ko no tā var mācīties?! -to, ka cilvēcei bija jāiemācās tikt galā ar savu seksualitāti, laikam...

(Reply to this)