un manis sākotnēji aprakstīto gadījumu varētu salīdzināt ar.. piemēram, iedomājies, tu aizej uz teātri sporta apavos, jo tev vienkārši viņos ir ērti un tev it kā ir vienalga, jo tu taču ej baudīt izrādi un kāda gan starpība kādā izskatā tu to dari. protams, tur nonākot tu jūties mazliet neiederīgi. un tad tu sāc domāt, ka tev laikam ir jāizskatās, kā visiem pārējiem teātra mīļiem, jo tā tas vienkārši ir pieņemts.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nu es to saprotu, kā arī saprotu to sajūtu. Tie ir nerakstītie likumi. Bet tomēr reizēm mani parādās vēlme tiem dumpoties - tiem, kuri ir radušies no nekā.Tie, kas radušies tikai tamdēļ, lai rastu kādu pamatu kādai noslēgtai kopienai, vienkārši kaut kas, kas to padarītu mazāk pieejamu un noslēgtu līdz ar to - ekskluzīvu (pārāku par citiem). Bet pēc manām domām šie pieņēmumi ne uz ko nebalstās. Atšķirībā no teātra, kur tam varētu būt rasts reāls pamats. Tā nav pop kultura pie kā varētu piederēt mūzikas žanrs vai subkultūra...

(Reply to this) (Parent)