| |
[Jun. 5th, 2014|01:51 am] |
un tad tu atkal vēlreiz neraudi. tas ir, tu gribi raudāt, tik ļoti gribi raudāt. puikas pīpē zāli, puikas spēlē klavieres.
un nevar saprast, kā bez banalitātēm pateikt, ka tu kādu tik ļoti mīli. tik bezgalīgi, tik ļoti bez nosacījumiem. tik ļoti, ka tu zini, ka mīlēsi vienmēr. un tas nav labi vai slikti. tas ir fakts. un tas ir mazliet brutāli.
tur nav nekā skaista. nekā neglīta. un tu pieskaries kādam citam. sajūti nosacījumus pārbirstam pāri. sajūti realitāti. sajūti dzīvi, tādu parastu un ne jau tāpēc nejauku.
vienkārši. kāds tevī bija izracis aliņu un tur iegūlies. saritinājies. sildījis. un nu viņš ir prom. bet tas debilais caurums paliek. un to caurumu tu arī attopies mīlam. kā atmiņu. jo bez šīs atmiņas tev nemaz nekas cits nekad nav piederējis. nekad nepiederēs. |
|
|
