| |
[Sep. 17th, 2013|02:45 am] |
vienu īsu mirkli šovakar likās, ka nomiršu. tā bija šķitis tikai maijā. ne pēdējā. vienu pirms.
un e. esmu piegriezusies kā rūgta nāve vai, būsim precīzi, kā psihiski nelīdzsvarots skuķis, kas nejaudā aizvērties.
tai brīdī, kad sabruku uz grīdas un tvēru pēc gaisa, bet neko daudz nesatvēru. jā. nevienam nav jādīlo ar tādu vājumu.
tai brīdī biju ar mieru būt viena. kāda jēga izšķiest to sāpi vārdos, ko gan tie vārdi vispār spētu pateikt.
tā vietā izvēlējos dzert konjaku un ironiski pļāpāt par vīriešiem.
-bet saproti taču, ka vīrieši, viņi ir kā darba rīki. katram sava funkcija. kāds ir flaķenes. kāds ir āmurs.
-un lielākā daļa ir cirvji, ja?
-arī. bet nevajag no viena instrumenta sagaidīt kaut kādu daudzpusību.
-muļķības. ir taču multitūļi.
-tie visi sen ir apprecēti.
un tamlīdzīgi. ne pārāk smalki, bet atvieglojoši. izelpa. ieelpa.
mazliet skumji atklāt, ka sāpe norīta un iesprūdusi, tieši starp sirdi un plaušām. tiešām šķita, ka esmu prom. pāri.
patiesībā. esmu pamodusies uz operācijas galda. narkoze izgājusi par ātru, es vēl aizvien esmu uzšķērsta. un neskatīties lejup- tā nudien nav tāda ilgi strādājoša metode. |
|
|
