| |
[Jun. 21st, 2012|12:19 pm] |
nevaru vairs saprast vai krītu iekšā vai ārā vai tam vispār ar mīlestību nav nekāda sakara.
nevaru sataustīt saikni ar saprātu. es tiešām vairs nezinu, kā būtu "pareizi", vajag lai kāds parāda.
nevajag fotošopu, lai fotogrāfijas melotu. fotogrāfijām ar realitāti vispār nav nekāda sakara.
nevaru. nav nekāda sakara.
latviešu konfektes un ķiršu alus brokastīs.
ikreiz, kad noreibstu, zūd visi (pseido?)racionālie samierinājumi, ka pati tāda un šitāda, ka dzīve tādāka un šitādāka, ka...
ikreiz, kad noreibstu, zinu, ka spēja dot ir neproduktīva, bez enerģijas apmaiņas viss izsīkst.
noreibusi es zinu, cik daudz es mācētu ņemt. ka mani varbūt nevajag nēsāt uz rokām, riebj visādas sieviešu glorificēšanas, tiklīdz sākas lomas, beidzas līdztiesība, nē, ne uz rokām.
bet, ja tu nevari izlasīt sava vīrieša acīs, ka viņš apzinās, cik ļoti viņam tevi vajag, cik ļoti tu esi tā klišejiski īstā un vienīgā, ja tu zini, ka tavs vīrietis ir mazs bērns, kurš pēc gadiem tevi atcerēsies, kā to meiteni, kas viņam tik daudz ko iemācīja, un meitenē, ko glāstīs tavs vīrietis, nevienam nenojaušot ieplūdīs gabaliņš tevis...
tīri egoistiski bezvērtīgi, šķiet. labi, neviena pieredze nav bezvērtīga.
un es esmu priecīga un pateicīga, ka man salauza sirdi. es esmu priecīga un pateicīga, jo tagad zinu, ka nenojautu, cik ļoti var sāpēt, ka zinu, cik ilgi biju izbēgusi šīm pusaudzīgajām pasaules beigu sāpēm, ja nāks citas, es būšu gatava, es tagad pazīstu sāpju dimensijas, es zinu, ko nozīmē stundām gulēt uz grīdas un kliegt, nedzīstot nemaz nedzīstot. tagad tik viegli smieties par sīkumu asarām. arī par tām asarām starp citu. lielākās nākamās sāpes ir kāda nāve. man liekas, ka šīs sāpes mani sagatavojušas sāpēt, nevis notrulināties, come what may. un tas, ka man jāizgriežas uz āru, tāda iedaba, tāda muļķīga iedaba, vienīgais atvieglojums izvemt miljoniem bezjēdzīgu vārdu, ticot, ka pa vidu ārā izmetīsies grūtums.
bet es nespēju piedot. vai arī- neredzu motivāciju.
tai naktī tai šausmīgajā naktī izdzēsu viņa numurus no telefona. savādi, bet nezināju no galvas. lai nezvanītu. tā arī nekad neierakstīju atpakaļ. atpazīstu. zinu no galvas.
bet tie ir tikai cipari.
pirms tam bija zvana melodija, dziesmiņa, ko viņš man bija sūtījis. don't take my sunshine away. smuka dziesmiņa.
neizslimotās masaliņas. pirmā beznosacījumu mīlestība, pirmā beznosacījuma laime. šķiroties no haida kunga, raudāju, jo zināju- neviens mani tik ļoti nemīlēs, vairāk nav iespējams mīlēt, es biju pieskārusies mīlestības robežai. šoreiz šķiroties, es zināšu, ka nekad vairs nebūšu tik laimīga. tik kucēns. tajā naktī kāds to kucēnu nosita, tagad ir tikai nostaļģija.
un kucēna dvēsele manī. atmiņas par ticību, ka šī ir visskaistākā iespējamā dzīve. |
|
|
