Piefiksējumu portfolio [entries|friends|calendar]
//

[ website | Mana lapa ]
[ userinfo | livejournal userinfo ]
[ calendar | livejournal calendar ]

neliels sals [24 Nov 2005|12:05am]
[ mood | neliels ļenganums un ps ps auk ]
[ music | mike stern (no kāda jazz kluba live ieraksts) ]

Intensīva zinību ieguve, rakšanās dažnedažādās ekanomikas grāmatās (reklāma) līdz bibliotēkas slēgšanai, mazliet auksti, jau pie muzikālās devas (ja to tā var nosaukt) - gluži tehniski līdz apnikumam (man kāds zinošs mācīja būt kā želejai), mazliet pasalums, tad gan ievēroju sniegpārslu mirdzumu vēl to lidojuma stāvoklī, sarkanie, zaļie luksafora apļi un vēl pāris kvartālu, sen lejuplādēta dokumentāla filma. Domājams, tagad varētu iet nosnausties. Pag, bet uz tā mistiskā krustojuma - man takš atkal likās, ka...

1 comment|post comment

[24 Nov 2005|12:02am]
Individualitāte - vārds, kas šai semestrī iemācīts.
post comment

[15 Nov 2005|06:48pm]
[ mood | vasarā ]
[ music | coldplay ]

Jau aizmirsts, jau pagājis, taču nelaba dūša vēl kaklā. Paskatījos. Padomāju. Izdomāju. Jā, es gaidu. Es gaidīšu. Un nezaudēju sajūtas (par brīnumu). Tauriņi vēl dzīvi. Apslēpjot nepazūd. Jā gan. Es gribu... [nenopūtīsi]

[15 Nov 2005|05:17pm]
Nežēlīgais vējš naktī rosināja manī vēl nebijušu spēku avota izpausmes pastiprinājumu. 4.laika prognoze. Šāds laiks ir neticams, kad no rīta dodies pa ielu, liekas, mazdrusciņ, un tevi aizpūtīs vējš, aiznesīs prom. Kādas dusmas, naids ar rūgtuma un bezcerības piegaršu apņem tevi, kad mati, vējam plīvojot, zaudē koardinācijas spējas un kāpinājuma sajūtas nepamet. Pekēkās, akmens krāsas, cietsirdības un ne-žēlastības tīmeklis caurstrāvo un jūties, iegūstam vēl nebijušus spēkus.

Tātad par izjūtām, ja? Pieķēru sevi diskutējam bezjēdzīgā monologā bez ārējām izpausmēm. Ja tā padomā, tiešām nejūtos, ka kādu tiktiešām mīlētu. (Nejūtu arī, ka mani kāds mīlētu.) Nejūtu pret kādu līdzjūtību. (Nejūtu arī jebkādu līdzjūtību pret sevi.) Nejūtu nekādu piederības sajūtu. (Nejūtu arī, ka kāds pret mani tādu attiecinātu.) Tikvien tās sentimentialitātes. Pārakmeņojusies ogle mīt iekšpusē un nav arī jebkāda dzirksts, kas liecinātu par pārmaiņām. Nav pat motivācijas kaut ko mainīt. [Vien daudz sīku, izkaisītu, pat pazaudētu vēlmju.] Nav ar' nekādas ticības jebkuram vārdam. Atkārtoju vēlreiz - nav ticības. Tāpēc droši vien nav vērts tērēt laiku, lai kaut ko apgalvotu. (Vienreiz izlietu ūdeni nesasmelsi. Sekas var būt grandiozas (GADĀS).) Brīnumaini, cik daudz cilvēks var ietērpt 7 vienkāršos vārdos, lai tie pilnībā ko mainītu un neradītu vairs nekādu ticību jebkurām citām vārdu vārsmām.
+ Izdzīvo spēcīgākais. Vai tiešām es esmu automāts? Bet savā ziņā jau mēs tiešām esam tikai mašīnas un nekas vairāk. Jo kā gan mēs varam būt kas vairāk, ja tomēr esam radības (ja nu vienīgi neuzskatam, ka esam visaugstākā būtne)? Vai vispār iespējams mīlēt, nekļūstot atkarīgam?

Atliek vien bilst pēdējo (coda). Gribas, kā agrāk. Bet lietas mainās.

[14 Nov 2005|07:38pm]
[ music | cake ]

Jā, es aizveru acis un ausis un nedzirdu, neredzu neko, neko. Pieredze māca, spoguļterapijas princips(viens otram) darbojas. Laižos debeszilisārtizaļos ziedu, caurspīdīgu mākoņu un hipnotizējošu skaņu viļņu valstībā. Nemodini mani, es koncentrējos, gribu būt tur. Kušš. Daudz daļās sevi esmu atdevusi (izsvaidījusi?), tagad gribu visu, visu atpakaļ. Gribu mazdrusciņ sevis. Pieņemšanas laiks beidzies. Netraucēt.

[13 Nov 2005|09:38pm]
Es neticu nevienam Tevis teiktajam vārdam. Tu vari runāt un vari arī nerunāt. Es ieteiktu paklusēt.

[11 Nov 2005|08:39pm]
[ mood | gribi uzpūst burbuli?nesapņo. ]

Tie ir tikai māņi. Tikai māņi, ka es Tev saku. Viss sastāv tikai no māņiem. Viss ir tikai nejaušība. Tici man. Visa lielā dzīvot būšana ir tikai ierakstīta filma. Visiem tikai liekas, ka viņi visu var izbojāt vai uzlabot. Stulbi tie cilvēki, kad iedomājas, ka ar savu rīcību var kaut mata galu pasargāt ar savu gribu un rīcību. Muļķīgi, es teiktu. Tukša muldēšana. Es neticu esībai.

Kā es centos kļūt par skaņu. [11 Nov 2005|02:31pm]
[ mood | ne "telpā un laikā" ]

Šodien es centos saplūst ar skaņām. Gāju pa ielu aizvērtām acīm. Centos saklausīt katru skaņu: suņu rejas, mašīnas trokšņus (mūziku?), smilšu skaņas, kā tās skan, kad botām zole tām pieskarās, kā skan dubļi, bikšu staru saskaršanās skaņa, kad kājas tiek slinki vazātas, kā vējš ar lapām rotaļājas, gaisa skaņas (gaisam ir kāda tikai tam piemītoša skaņa - varbūt šī skaņa uztverama tikai iekšēji, nezinu). Centos uztvert pareizo pagriezienu. Dubļi - ļoti slapjas smiltis, vairs ne tik slapjas, nu jau sausi smilšu graudiņi beržas viens pie otra, kad kurpes tās glāsta. Somā kaut kas grab. Atslēgas, kad tiek meklētas pārpildītajā somā, čaukstošs maisiņš, kaut kas tur vēl nograb; slēdzene, kad to pagriežu, durvis, tās atverot, gaismas slēdzis, kad tiek ieslēgts. Vēlvienas durvis. Soma tiek nomesta kaut kur koridorā - viegli atsitas pret grīdu, mētelīti velkot nost, tas saskaras ar džemperi un rodas klusa skaņa. Šalle, to atraisot un cimdi, tos novelkot. Pulkstens koridorā tikšķ skaļi un vienmērīgi. Šī skaņa man īpaši patīk. Ieslēgtā lampa dūc. Es gribu kļūt par skaņu.

33 comments|post comment

Burvelīgo sajūtu mākonis kaut uz piecām minūtēm. [09 Nov 2005|09:03pm]
[ mood | manderīnains un piparkūkains ]
[ music | The smashing pumpkins/Ugly ]

Beidzot notika tas - es piedzīvoju šo burvīgo mirkli - nirvānu (pilnīgs laimes, miera, atbrīvotības stāvoklis, saplūsme ar dievišķo), pilnīgu laimi. Laimi var tikai noķert, to nevar atrast. Tas bija pat pārsteidzoši ilgi - tās bija apmēram piecām minūtes (iepriekš parasti gadās laimes mirli saturēt apmēram desmit sekundes). Sēdēju automašīnas aizmugurējā sēdeklī. Skanēja kāda Prāta Vētras dziesma. Ārā viss tumšs (pulkstens pus vienpadsmit), Vanšu tilts izgaismots vakara lustru, reklāmu, garām braucošu automašīnu gaismām. Braucu mājās no lielveikala. Tikko apēdusi savu mīļāko saldējumu - Boni - un, baudot to burvīgo smaržu, ko spēj dot vienīgi ziemas manderīni, uzsmaidu sev - es tomēr kaut ko zinu par sevi (->mans mīļākais saldējums ir Bonis un es dziļi apbrīnoju un baudu manderīnus kā eksistējošu lietu)! Ir prieks, ka kāds par Tevi rūpējas, kaut vai tas esi tu pats.

Šorīt es patiešām pamodos tikai tāpēc, ka pilnā pārliecībā domāju, ka nevaru paelpot un nosmakšu. Nē, man vienkārši bija iesnas. Skats uz modinātāju - protams - kā vienmēr (pēdējās dienas) esmu aizgulējusies par ~35 minūtēm. Tā ir, kad gulēts tiek maz. Izspūrusi pinkaine veras man pretī spogulī. Forši! Es šodien jūtos neglīta. Tāda arī vēlos izskatīties. (Runa ir ne tikai par ārēju neglītumu.) Paspēju iemalkot vien dažas karstas malciņas (vai malciņas vispār var būt karstas?) tējas Septiņi Samuraji, ko vakar biju nopirkusi. Aromatizēta zaļā tēja - ar vanilīgu smaržu. Debišķīga. Un pāris manderīnu ierosmei.

Es brīnos un priecājos, ka tikai viens teikums, izteikts / jautāts ar dziļi patiesu nolūku, spēj radīt tik paliekošas sekas. Tomēr ir forši, ja kāds par tevi parūpējas. Kaut vai tā ir viena frāze, pie tam no banālāko frāžu krājuma - tikai šoreiz - izteikta ar patiesu nolūku. Apbrīnojams arī kontrasts, kad banāls jautājums liek smaidīt pat nākamajā dienā, taču iztekits "Es Tevi mīlu" uzdzen šermuļus. Nelabi paliek.

Secinājums: svarīgi nav vārdi, bet motīvi.

(Manis pēc tu varētu arī nerunāt.)

12 comments|post comment

[08 Nov 2005|05:51pm]
Ir jāēd daudz vitamīnu.
11 comments|post comment

[07 Nov 2005|11:44pm]
[ music | kings of leon/milk ]

A kā būtu, ja es vienkārši aizietu gulēt (noignorētu md kalnus)? A ja nu es tagad vienkārši paņemtu un paraudātu? A ja pateiktu, ka man piedrāzt, ka domājat, ka man iet tik sasodīti labi? Apbrīnojami ir rezultāti manam eksperimentam - vari 2 mēnešus vispār nerunāt - principā neko nestāstīt. Un otrs uzreiz sajutīsies tā, kā viņš (vismaz to, kas ievērības cienīgs) par mani jau zin. Nu, ka man jau viss ir ok.
Apbrīnojami, cik maz vajadzīgs cilvēkam, lai tas apmierinātu savu nožēlojamo sirdsapziņu. Tu pat vari nepateikt pilnīgi neko - vienkārši piekrist visam, ko Tev saka - vari pat nemaz nepiekrist vai vispār neatbildēt - un 'tas' iespurgsies priekā, cik starojošs un laimīgs tu esi (prieks par tādiem). Vai arī aizelsies sāks savu 30 minūšu dialogu par to, kā tad viņam iet (it kā man interesētu detalizēts apraksts). Un pēc tam noelsīsies, pateiks: "Ai, kā man iet? [dziļā, dziļdomīgā nopūta] Ai. Neiet man labi..." Un pēc tam vēl pateiks kaut ko tādu, ka Tu nezini, ko darīt - raudāt vai smieties par to, ka tev, redz, atkal jājūtas vainīgam par kaut ko, par ko tev vispār nav bijusi ne mazākā nojauta. Un tad visa tava ilglaicīgi uzturētā pacietība, laipnība, pieklājība vējā. Aij. Ej Tu. Liecies mierā. Es eju gulēt.

PS Paldies arī manam mīļajam noskaņojuma uzturētājam.

Arlabunakti.

[07 Nov 2005|11:21pm]
[ mood | ej Tu guēt ]
[ music | kings of leon/four kicks ]

Labāk vienkārši klusēt. Miers. Kušš. Nejautā neko. Neatbildēšu. Viss. (Platu smaidu sejā un - aidā!) [Forši?]

2 comments|post comment

[07 Nov 2005|09:46pm]
[ music | Elbow/I've got your number ]

Šobrīd es piederu manderīniem un piparkūku sirdīm.

4 comments|post comment

[06 Nov 2005|10:41pm]
[ mood | miegains ]

Lielisks vakars. Pavadīts lielisku cilvēku sabiedrībā. Paldies jums! Ahh.

3 comments|post comment

[06 Nov 2005|01:35pm]
[ music | The smashing pumpkins / Bullet with butterfly wings ]

Nepielien, ja? Es dodos uz operu.

 

The world is a vampire...
3 comments|post comment

[05 Nov 2005|08:25pm]
[ music | The smashing pumpkins/The aeroplane flies high ]

Esmu melomāns.

4 comments|post comment

[27 Oct 2005|01:13pm]
Es izdzēsos no Draugiem el vē! Jess! :D
19 comments|post comment

[25 Oct 2005|11:50am]
Nē, bailēm vajag stāties pretīm, nevis bēgt no tām!

Protams, sajūta ir, ka esi piečakarējis. Bet savādāk nevarēja.
1 comment|post comment

[25 Oct 2005|11:47am]
Nezinu, bet atrodoties internetā, lai gan meklējot tur matereālus, runājot svarīgas lietas, laiks tomēr paiet daudz ātrāk. Liekas - kaut kur ir sūce, kas gluži nemanot uzsūc daļu laika sevī. Kā tur bija ar tiem Melnajiem Caurumiem vai Bermunda Trijstūri?
3 comments|post comment

[15 Oct 2005|11:47pm]
[ music | radiohead ]

[info]sponge m. Tiktiešām sajūta, ka pazudusi nakts.

Man liekas, tādi pasākumi kaut kā vairs nesaista. Tad jau labāk dzert zaļo tēju ar jasmīna aromātu, klausīties Radiohead un lasīt Kurtu Vonnegūtu. Vai arī satikt savus draugus atmosfērā, kur var rasties saturīgas sarunas vai arī vienkārši pasmieties kopā vai vienai. Vai doties pastaigā mājas apkārtnē un salasīt visskaistākās rudens lapas. Vai arī uzspēlēt ģitāru (cerībā, ka kaut kad kaut ko arī iemācīšos). Šāda veida pasākums manī radīja tik daudz negatīvu emociju, ka tagad šķiet - vajag atindēšanas procesu. To sāku ar īpaši veselīgu uzturu un prāta skalošanu (ar pozitīvām emocijām). Skumjām, depresivitātei un naidam fui. Arlabunakti.

2 comments|post comment

navigation
[ viewing | 140 entries back ]
[ go | earlier/later ]