Citi [entries|friends|calendar]
//

[ website | Mana lapa ]
[ userinfo | livejournal userinfo ]
[ calendar | livejournal calendar ]

Bojāts gurķis vai bojāts Cirslītis? [18 Jul 2016|08:12pm]

arii_cirsliitis

[vilks_vienacis]
Cirslītis taisa vakariņu salātus. Pirms piegriezt klāt gurķi, pārbauda, vai gali nav rūgti.

Nogriež no viena gala - skābs!!! (nu beidziet, nav jau nekāds vecais gurķis! Nevar tak būt!)
Nogriež vēl mazliet - nē nu toč skābs!
Nogriež no otra gala - viscaur skābs!

Un tad cirslītis atceras, ka pirms gurķa pārgriezis citronu...
3 comments|post comment

[11 Jul 2016|11:42pm]

jim
Forši, pusotru gadu ne skrambiņas, bet šodien beidzot izlaidu no rokām un krāšņi pret grīdu sašķaidīju aifonu. It kā ar to nepietiktu, tas, protams, notika Dāvja Sīmaņa acu priekšā. Noteikti tagad vairs mani neprecēs, domās - šitai tak pirmdzimto nevarēs dot turēt.
22 comments|post comment

Bet mežā vairs neviena nav [11 Jul 2016|02:35pm]

etalonfunkcija
Atcerējos. Reiz mēs mežā spēlējām kazakus-razboiņikus, es bēgu. Klupdama, krizdama lēcu pāri nokritušiem kokiem, savainojot vasaras sandalēs plikos kāju pirkstus, vajātāji jau bija pavisam tuvu, tie saķēra manu draudzeni, es, sirdij auļojot, pieplaku pie zemes kādā krūmā. Es neelpoju. Es nekustināju ne vismazāko smilgu. Mans tā laika puisis - vajātājs - nogāja krūmam pavisam tuvu, bet mani neredzēja. Es neparko nevarēju pieļaut, ka tieši viņš mani saķertu. Es nevarēju pieļaut triumfa plato smīnu viņa sejā, es nevarēju pieļaut, ka tieši viņš mani saņemtu gūstā un tad ar izteiksmīgu, ļaunīgu prieku mani spīdzinātu, lai izzinātu paroli. Es nedrīkstēju padoties šī cilvēka priekšā, tā būtu kā nāve. Viņš aizgāja, mežā vēl brīdi bija dzirdamas balsis, pēc brīža tās noklusa, un tad palika tikai ūdens pakšķi no kokiem brūnajās, čaukstošajās lapās uz zemes. Es gulēju. Es turpināju neelpot. Es klausījos. Es negribēju piedalīties šajā spēlē, bet negribēju arī padoties. Es nolēmu izturēt. Mani kāju pirksti asiņoja, bet es gulēju nekustīgi. Man likās, ka tā es varētu justies karā. Es gulēju nekustīgi vairākas stundas. Pamazām satumsa. Tālumā spīdēja nometnes mājiņu ugunis, bet es nekustējos, man bija jāuzvar, es nedrīkstēju padoties. Kad iestājās tumsa, es dzirdēju, ka mani mežā sauc - viņi melo, es domāju. Viņi grib mani izvilināt no slēpņa. Es gulēju vēl labu brīdi, atgaiņājot odus un vaboles, kas pamazām sāka mani apzināt kā savu jauno teritoriju. Viss mežs čaukstēja, pakšķēja, šalkoja, un man bija bail.
Kādā brīdī es atgriezos mūsu namiņā. Tur, ērti sakrituši gultās, bija mani vajātāji un biedri-bēdzēji, mana draudzene priecīgi spēlēja kārtis ar savu slepeno simpātiju. "Kur tu biji?!" visas acis pagriezās uz mani. "Mēs jau sen beidzām spēli!"

Šodien es to atcerējos. Mežā vairs neviena nav.

Bet mežā vairs neviena nav.

whatever world [11 Jul 2016|12:47am]

etalonfunkcija
Čau, vīns, paldies, ka tu esi. :)))

navigation
[ viewing | most recent entries ]