Citi [entries|friends|calendar]
//

[ website | Mana lapa ]
[ userinfo | livejournal userinfo ]
[ calendar | livejournal calendar ]

*pavasaris, kurā trūkst, akūti trūkst laika [21 May 2015|03:43pm]

bagdarama
Laiks pazūd ceļā, domās un gājienos pēc kafijas. Darbos? Sarunās visos sociālajos tīklos? Skriešanā?
Baigi skaisti zied kastaņas. Kad silts, tad ļoti priecīgi. Vispār, dzīve kaut kā samainījusies, ka ne atpazīt sevi. Pēc skata gan tāds pats kā bijis.
2 comments|post comment

[21 May 2015|01:31pm]

etalonfunkcija
Nekad vairs nepalīdzēšu celt bērnu ratus tramvajā! Lai gaida zemās grīdas tramvajus, katrs otrais tāds nāk.
Šodien pārvietojos leņķī. 2 nedēļu muguras rehabilitācija pa pieskari.

Un vispār es esmu dusmīks uz visu pasauli.
7 comments|post comment

[16 May 2015|09:47pm]

etalonfunkcija
Šodien es atkal nokļuvu Antonioni filmā.
Pie apvedceļa šķērsojusi daudzjoslu šoseju, pa kuru abos virzienos joņoja mašīnas, busiņi un kravas auto bez pārtraukuma, es nonācu uz pamesta sānceļa. Kādu brīdi tas, krūmos ieaudzis, piegula šosejas sānam, otrā pusē mirdzinādams dzeltenu rapšu lauku, bet tad taisnā leņķī pagriezās pa labi uz elektrostaciju. Asfalts bija pusdienas saulē uzkarsis, krūmu zari nokarājās pār ceļa malu ļengani, un elektrostacija lēni nāca tuvāk kā slinks zirneklis, izstiepusi savus vadu tīklus gar rapšu lauku. Es nogriezos no tās pa kreisi un nonācu jaunas labības laukā, un tur tas notika. Bija iestājies pilnīgs klusums. Neviens putns šajā laukā nedziedāja, un šoseja, kas bija palikusi savus 500 metrus aiz muguras, gan rādīja garām zibošos mašīnu stāvus, bet neizdvesa nevienas skaņas - tās noplaka kā vatē, pazuda kā aiz neredzamas sienas. Tikai augstsprieguma līniju dūkoņa un vējš - tas čukstēja zaļajā labībā un vienādās atstarpēs sastādītajā jauno koku rindā, kas aizstiepās pār lauku. Saule karsēja, un mani pārņēma postapokaliptiska trauksme. Kā kaut ko ļaunu vēstoši iezīmējās divi sestdienīgi riteņbraucēji, kas lēni minās kalnā gar otru lauka malu uz elektrostacijas pusi. Viņu balsis - vienīgā dzīvām radībām piederošā skaņa - mīksti vēlās pār labības viļņiem līdz pat vietai, kur es stāvēju.
3 comments|post comment

navigation
[ viewing | most recent entries ]