| [ |
music |
| |
Dimon race/the blowers doughter |
] |
Izmisums,
kurš pārņem dažreiz. Laiku pa laikam. Pelēks, nē, melns, uzbāzīgs
sapuvušu emociju mākonis, kurš uzbrūk no mugurpuses. Pretīgi. Nežēlīgi.
Un Tu pēkšņi pakrīti. It kā ne no kā. Vienkārši. Pakrīti. Raudi. Kāpēc?
Nejautā. Tā tas vienkārši notiek. Domā par kaut ko. Par jūras smaržu.
Par vasaras smaržu. Par visu patīkamo. Par bezbēdīgi pavadītu laiku
vasarā, kopā ar draugiem, futbolu. Par skriešanu, klupšanu, smiekliem.
Par "garšīgo lūpukrāsu" pulkstens 23:00. Par šampanieša glāzi rokā un
draugiem tev blakus jaunajā gadā, kad tu lūkojies debesīs un naivi
lidinājies domās par visu, kas sagaida tevi jaunajā gadā. Par nepareizi
nostiprinātajām raķetēm, kuras gribēja jūs nogalināt, kad jūs skrējāt
un smējāties. No laimes. Par to, kā kpīgi ar māsīcu izmisīgi kliedzot
un smejoties dziedāji "He fuckin' hates me", pēc tam iekriti baltajā
sniegā ziemas naktī, izvārtījies, skatījies tumši zili svaigžnotajās
debesīs un smējies. Par svaigo jūlija rītu ap pl 8:00, kurā saule maigi
silda muguru, dzirdēji tikai putnus, nevis mašīnu rūkoņu, juti svaigo
vasaras tikko pļautas zāles smaržu, puķu smaržu, daudz dažādu koku lapu
smaržu, skaņu, vēju, kad brauci ar velosipēdu virzienā no Rīgas uz
Jūrmalu. Viena pati. Un domāji. Vienkārši juties laimīga. Ne no kā. Ne
par ko. Vienkārši tā pat. Palika labāk. Vienkārši tā. Un neprasi citiem.
|