[Jaunākais][Arhivētais][Draugi][Par sevi]

Novembris 14., 2019

Novembris 14., 2019

15:15 [Link]

Vakar noskatījos ''Jelgava 94'', kas tikko ''Lielajā Kristapā'' saņēma ne vienu vien godalgu. Vispār man ļoti patika. Tā pat nav tik daudz par metālistiem kā par pieaugšanu 90tajos un tai raksturīgām pusaudžu problēmām. Tik pat labi filmas galvenais varonis varēja pārstāvēt hiphopa subkultūru un iet cauri tiem pašiem procesiem. Tas arī izskaidro filmas popularitāti, jo tādējādi tā uzrunā ļoti plašu auditoriju. Filma vizuāli ļoti krāšņa un tiešām rada autentisku laikmeta sajūtu. Apģērbi, dzīvokļu iekārtojums un visādi sadzīviski nieciņi ir ļoti atbilstoši. Sižets pat diezgan precīzi seko līdzi grāmatai. Gribējās gan abus draudzīgos ''bandītus'' nedaudz izvērstākus, jo salīdzinot ar grāmatu, viņu loma te ir pavisam garāmejoša. Arī man, tāpat kā vairākus citus komentētājus, drusku kaitināja pieaugušais rakstnieks, kas ik pa laikam, kā ēna sekoja līdzi savam jaunības tēlam. Jāpievieno arī sievas kritiskais vērojums par Elīnas Vaskas atveidoto bioloģijas skolotāju. 1994. gadā un vēl arī šodien, neviena skolotāja neatļaujas stundās ģērbties tik izaicinoši. Saprotu gan, ka sižetiski tas bija nepieciešams, lai maksimāli uzsvērtu galvenā varoņa tā brīža seksuālo spriedzi. Lai arī es 1994. gadā gāju tikai otrajā klasē, filma kaut kādā mērā ilustrē arī manu bērnību. Filmas treileris, ja nu kāds nav redzējis: https://www.youtube.com/watch?v=jMb8RprfJrs Filmas iespaidā padalīšos ar stāstiņu kuram varētu dot nosaukumu ''Rīga 2004''. Mācoties tehnikumā, tieši 10 gadus vēlāk par filmā atveidotu laika posmu, gāju cauri tām pašam sajūtām. Kursā bijām divi ''metālisti'', es un Raimonds. Čalis no Mangaļsalas. Mūsu muzikālā gaume atšķīrās, bet tā kā bijām vienīgi visā kursā, tad turējāmies kopā un viens otru izglītojām un ietekmējām. Visā tehnikumā tolaik bijām tikai kādi 5-6 metaļori (kas vizuāli sevi par tādiem identificēja), bet viens otram garām staigājām ar dzelzs ģīmjiem. Es Raimondam devu CD matricas un viņš man iekopēja to mūziku kas man patika un arī viņš pats to noklausījās. Tā vietā viņš man deva savas Ņūmetāla kasetes (Slipknot, Soulfly u.c.) Ap 4. kursu jau mūsu vizuālais tēls un arī muzikālā gaume bija praktiski vienāda. Pateicoties viņam tiku pie savām pirmajām kerzām (daudz ko piedzīvojuši, bet lauku darbos tiek izmantoti joprojām). Kopā ar viņu apmeklēju savu pirmo smago konci. Vienu no pēdējām ''Baltijas saulēm'' Zaķusalā. Man šķiet, ka tieši es viņu tā kārtīgi iepazīstināju ar ''Skyforger'' veikumu. Meiteņu gan starp mums nebija, jo bijām puišu kurss. Arī par grupas dibināšanu nevienu brīdi nedomājām. Bijām slinki, mums gribējās mūziku baudīt nevis radīt. Nokļūstot LU vēsturniekos jutos kā paradīzē. Tik daudz radniecīgi domājošu cilvēku un arī meitenes. Bija labi laiki. Nezinu kādi ir apstākļi šodien. Kaut kādā ziņā droši vien līdzīgi, par spīti tehnoloģijām. Tags: eksistenciālisms, ko es redzēju (Iespļauj dvēselē)