[Jaunākais][Arhivētais][Draugi][Par sevi]

Marts 5., 2018

Marts 5., 2018

09:16 [Link]

Pabeidzu lasīt aktiera Kaspara Pūces bērnības un jaunības laiku atmiņas ''Pūcesbērna patiesie piedzīvojumi Padomijā''. Jāsaka, ka man patika. Nav tipiskie, smagie izsūtīto atmiņu stāsti kur ''vissbijaslikti'', bet drīzāk aizraujošs dēku stāsts no bērna perspektīvas, kur tas laikmets un ideoloģija ir diezgan tāls fons. Pašam Pūcēm ir talants ne tikai tēlot ziemassvētku večus, bet arī uz rakstniecību, jo valoda ir ļoti laba, lasās viegli un papildu vērtību piešķir viņa trāpīgā un reizēm arī atklātā pašironija. Turklāt grāmata nebeidzas ar atbrīvošanu un došanos mājup, bet ieskicē arī dzīvi 50. gadu otrās puses Latvijā, kad autors viens pats ir atsūtīts atpakaļ uz Latviju. Vienīgi radās pārdomas par aktiera vecāku, galvenokārt jau tēva, laikmeta izpratni un rīcību. Viņa tēvs vācu okupācijas laikā bija Rīgas kinostudijas direktors. Zinot, ka tajā laikā kinostudijā tapa vietējā mēroga propagandas šedevrs ''Sarkanā migla'' un vēl viens otrs attiecīgas ievirzes kinogabals viņam bija jāsaprot, kas viņam par to varētu draudēt no sarkanajiem. Vēl jo vairāk neizpratni raisa fakts, ka viņa vecāki kara beigās jau bija veiksmīgi nokļuvuši Vācijā, angļu okupācijas zonā, bet tomēr izlēma atgriezties padomju okupētajā Latvijā. Kas tas bija? Kaut kāds politisks naivums vai tuvredzība, noticot tam ko stāstīja pa bēgļu nometnēm klejojošie padomju ''mājās braukšanas'' aicinātāji? Tags: eksistenciālisms (Iespļauj dvēselē)