[Jaunākais][Arhivētais][Draugi][Par sevi]

Janvāris 10., 2018

Janvāris 10., 2018

09:57 [Link]

Sakarā ar jauno krimināllikuma papildinājumu, kas kriminalizē arī senlietu nelikumīgu izvešanu ārpus Latvijas sejas grāmatā uzdūros interesantam viedoklim, ka no mantračiem arheoloģiskos pieminekļus vislabāk aizsargāt ļaujot tiem ieaugt necaurejamos džungļos un atturoties no konkrētas to atrašanās vietas publicēšanas. Manuprāt, tas nav pareizi. Pirmkārt jau pieminekļu aizsardzības likums un arī kultūras mantojuma aizsardzības labā prakse paredz, ka kultūras pieminekļi ir publiski pieejami. Un otrkārt ir ļoti naivi uzskatīt, ka mantrači pieminekļu atrašanās vietas atrod tikai internetā. Tā publika savai nodarbei pieiet ļoti profesionāli un ir ļoti labi informēta, bieži vien pat informētāka par pašiem arheologiem un pieminekļu inspektoriem. Katru gadu vairāki jauni arheoloģiskie pieminekļi tiek atklāti tieši ''pateicoties'' mantraču postījumiem. Es vairāk sliecos piekrist pretējam viedoklim kura viens no redzamākajiem paudējiem ir prof. Juris Urtāns, ka sakārtota un sakopta vide disciplinē cilvēku un pauž vēstījumu, ka vieta tiek regulāri pieskatīta. Šādu vietu arī ir vieglāk apsekot un daudz ātrāk konstatēt postījumus, ja tādi tomēr rodas. Visu aizmirstus brikšņus parasti ir fiziski ļoti grūti apsekot, tie ir nepārskatāmi un tur esoši rakumi ne vienmēr ir uzreiz pamanāmi un var tikt konstatēti pat tikai pēc gada, jo vienīgie cilvēki, kas tur iebrien ir paši postītāji un pieminekļu inspektors reizi vienā vai divos gados. Tags: darbs (Iespļauj dvēselē)