[Jaunākais][Arhivētais][Draugi][Par sevi]
| Novembris 23., 2009 | |
|---|---|
| 20:16 [Link] |     Noskatoties ''The Cell'' sapratu, ka reiz sen senos laikos jau esmu to redzējis. Filma kārtējo reizi neierakstās konkrētu žanru robežās, tur ir gan psiholoģiskas drāmas, gan zinātniskās fantastikas elementi. Arī šeit galvenais varonis ir sērijveida slepkava-maniaks, kurš kādas smadzeņu kaites dēļ iekrīt dziļā komā tā arī nespējot pastāstīt kur noslēpis pēdējo upuri, kurš vēl kādu laiku būs dzīvs. Tad nu izmeklētājiem nekas cits neatliek kā ar speciālās programmas palīdzību doties maniaka prātā, cerot tur atrast kādu norādi. Tas īsumā par sižetu. Kā jau noskaidrojām filmas galvenā darbība norisinās prātā, atklājot cilvēka sapņu pasauli, vistumšākās fantāzijas un iedomu tēlus. Pie tam tik spilgti, ka ne brīdi nedrīkst aizmirst ka tā nav īstenība savādāk izejas nav. Šī sirreālā un groteskā maniaka sapņu pasaule tiešām ir izveidota ļoti spilgti gan tēlos, gan krāsās. Tomēr tā ir pietiekoši slima un samaitāta- kā jau sieviešu slepkavam-maniakam. Ja kaut uz mirkli noticēsi, ka viss notiek pa īstam, tad paliksi iesprostots svešā prātā uz mūžu, tā arī nespējot izkļūt ārā... Man ļoti patika šo sapņu tēlu un pasaules atveids, pietiekoši sirreāls, lai tiešām sajustos kā šizīgā murgā, tomēr tajā pašā laikā pietiekoši reāls, lai spētu tevi tur ieslodzīt uz mūžu. Ja Salvadors Dali būtu nopietnāk pievērsies kino un dzīvojis mūsdienās, viņa filmas varētu būt aptuveni šādas. Tiešām ir zināma līdzība ar viņa gleznām. No Dženiferas Lopesas mūzikas man personīgi nāk vēmiens, bet jāsaka, ka šajā filmā kā viena no galvenajiem tēliem viņa ir diezgan laba un savu lomu spēj pasniegt izteiksmīgi. Treileris: http://www.youtube.com/watch?v=-eCD5Nuo Mūzika: Лихолесье- Лебединая Песня |