[Jaunākais][Arhivētais][Draugi][Par sevi]
| Novembris 11., 2008 | |
|---|---|
| 00:04 [Link] |     Nāk tūkstošiem stāvu baltos lina kreklos, Caur tumsu tinušies spoku miglāja autos. Tik mierīgā gaitā, tik klusi vējš veļas, Un netraucē strēlniekus, kas augšā nu ceļas. Zem soļiem bijībā galvu liec lēni Smilšu graudi – sīkstie kareivju zēni, Tie pazīst ik stāvu no senajiem laikiem, Nu redz, kā tie atgriežas caur ticības laukiem. Dažs sīkstulis, kangars un svešinieks lēts, Raudzījis brīnumu, nu pārbijies brēc: „Kurš saucis te viņus? Ko viņi šeit meklē? Vai elles sargs miris ir tumšajā peklē?” Bet strēlnieki tālāk iet, nemanot sīkos, Nav laiks viņiem piestāt un uzrunāt tos. Šķiet klusums to vietā ir pateicis domu: „Cik žēl, ka jums liktenis ir lēmis šo lomu...” Tai savādā naktī pie gaišas loga rūts Mazs karodziņš zaigo, un zēns kaut ko lūdz: „Ja, Dievs, Tu vēl esi taisnībai baltai, Manai tautai palīdzi atkal kļūt staltai!” (Autoru neatceros) Šodien pieminam visus kritušos Latviešu karavīrus. Visus. Bez ideoloģiskām atšķirībām, visās armijās, visos karos karojušos. Tie visi bija mūsējie- latvieši. Latvieši karavīrs vienmēr ir pratis gan cīnīties, gan uzvarēt, gan jā, arī nomirt ar godu. Pēdējos divos karos latviešu karavīra vārds un slava izskanēja visā pasaulē un žēl, ka tik daudz sanāca cīnīties zem svešiem karogiem... Mūzika: Skyforger- Nāves salā |