Par krīzi un parādiem
Man šķiet, ka ļaunās ekonomiskās krīzes pamatā ir lietu nesaukšana īstajos vārdos.
Treknajos gados cilvēki kā traki skrēja pēc līzingiem, hipotekārajiem kredītiem un EGO kartēm. Šie nosaukumi jau paši par sevi ausīs liegi čukst pasaku par rietumu labklājības pīrāgiem. Tāpēc piedāvāju savu ne-anglicēto vārdnīcu krīzes apstākļiem.
Līdzingi, kredīti - parādi!
Kredītiestāde - parādmāja!
EGO, Parex Blue - svešas naudas kartes!
Procentu likme - obligātais ziedojums!
Piemērs: Nevis "es paņēmu hipotekāro kredītu uz četrdesmit gadiem mājokļa iegādei", bet "es paņēmu svešu naudu, lai būtu parādā 40-mit gadus, kuru laikā maksāšu obligātus ziedojumus bankai, kas man pensijas vecumā piešķirs dzīvokli."
Pieļauju, ka, lai atdzesētu ekonomiku, Kalvītim vienkārši vajadzēja runāt latviski! :)
P.S. Par lietu saukšanu īstajos vārdos vienkārši ģeniāls ir
George Carlin_
tautai draudzīgās/saprotamās runas - taisies kandidēt vēlēšanās? ;)
bet, protams, tev taisnība...pati dabūju atklausīties senča skumjās runas 'viss bija tik labi, strādāju daudz, pelnīju daudz, paņēmu kredītu. Tagad naudas nav un jāgaida bērnu sūtītie eiriki no ārzōnām'. Ak, lai viss būtu vēl klasiskāk, mans tētis ir celtnieks, ar jaunu džipu un dzīvokli kredītā, protams :)
Dēm! Tas gandrīz ir tik traki kā zemnieks ar Pajero un saimniecību uz parāda, kurš raugās uz litra piena pārdošanas cenu, kas arvien vairāk tuvojas sērkociņu kastītes vērtībai.
Gandrīz, vismaz labi, ka viņam līdz tai džipa nomaksai tik pusgads palicis, to dzīvokli jau varēs vēl 30 (vai cik tur) gadus maksāt, bet ko padarīt...tāds jau tas vidējais latvietis ir. Gribējās smalkāku dzīvi, dabūja ar :)