Laimības un miera dienas. Gaidāmas steigas, nemiera un noguruma dienas. Bet pēc tām atkal derētu tās iepriekšējās.

Nedaudz cita realitāte. Dramatiskie brīži ar negaisa fonu, it kā dzīves pakāpieni, lēcieni pa tiem, vai drīzāk piesardzīgi izpētes soļi nezināmajā. Pagaidām eksistence vienatnē, domājot, ko katru dienu ēst un citas dienišķās domas.
Ak, pārējo es nemaz nevaru uzrakstīt, jo neesmu izdomājis līdz galam pats sev, ko tas viss nozīmē un ko no tā secināt.

Ir labi, ka es šeit rakstu, jo, palasot iepriekšējos ierakstus, varu mierīgi secināt, ka man ir labāk un es esmu depresīvs idiots.

Man pat laimīgākajos brīžos šķiet lemts sajust to apakšsajūtu, to fona troksni, kas ar savu neatlaidīgo čaboņu un skrapstoņu kaut ko grauž. Briesmīgi.
Dzīve ir te un tā notiek tagad, kamēr caur mums visiem laužas kosmosa radiācijas daļiņas. Caurdur mūs.

Nezināju, ka ir tik vienkārši pamosties tik skumjam. It kā vakar neko tādu neesmu darījis. Kā parasti tās varētu būt sapņu sekas, tagad mēģinu atcerēties, kas tur bija.
Atkal tiks pazaudēts laiks, kurā kaut kas būtu jāizdara. Bet tomēr - "time you enjoyed wasting was not wasted". Ceru, ka tā būs.

Ledusskapī stāv piecas pudeles alus. Varētu noskatīties kādu filmu, vai arī nogulties uz grīdas un vienkārši elpot, kamēr apziņa aizpeld miegā. Šobrīd neredzu atšķirību.

Un to "ciniķi ir dzīvē dziļi vīlušies romantiķi" noteikti varētu likt uz mana kapa pieminekļa.

Bet nedomājiet, ka esmu konstanti depresīva persona, ieraksti šeit nemaz nav tik bieži. Pārējā laikā es jūtos, ja ne labi, tad vismaz ciešami. Ar to kaut kā pagaidām pietiek.

Īsti nezinu, ko vēl teikt. Tāpēc neko.

Sveika, mana skumjā klabīte. Tālāk par šo teikumu netieku.

Izmisīgi gribu atpakaļ sabojāto, nokavēto, garām palaisto, aizkļūdīto. Labi zinot, ka nevar.

Ir tādi sapņi, kas iztukšo tevi, tādi, kuros gribas palikt. Pamostoties jau bija skaidrs, ka aiz loga būs sniegs.

Cilvēknepatikas lēkmes. Arī pret sevi.