Ha. Kad es pārlasu savus rakstus man ir tieši tāda pati doma galvā.

Cibas terapija.

Kad pārlasi savus ierakstus, tad liekas, ka esi viens no depresīvākajiem cilvēkiem pasaulē. Lai gan, tajā mirklī, žults ir vienkārši pilna un Tu to izliec kaut kur. Un ,šajā gadījumā visi, negatīvie fluīdi tiek par prieku sviesta cibai. Cik ļoti cilvēkiem tomēr patīk sevi pažēlot un ļaut, lai cilvēki palasa Tavu sāpi. :)

Nav jāmaksā psihoterapeitam:D Bet es pēdējā laikā vispār kaut ko izsaku vienīgi šeit un tas sāk šķist par maz, pārāk daudz sakrājas. Tiešas sarunas arī ir ļoti noderīgas. It kā jau tā savstarpējā pačīkstēšana kaut ko atvieglo. Šobrīd šķiet, ka viss iekrājas un padara mani noslēgtāku, par daudz. Sajūta, ka sākšu līdzināties cilvēkiem, kuriem diendienā eju garām, nocietinājumi redzami viņu sejās, apauguši ar dzīves rētaudiem.

Jā, man arī ir problēmas līdz galam atklāties apkārtējiem cilvēkiem.Bet kaut kā pēdējā laikā cenšos mācīties palaist visu tā viegli vaļā.Bet nav viegli,man tomēr nepatīk sevi nolikt kā atvērtu grāmatu citiem, kurā var ieskatīties jebkura radība.Paturēt visu ar nav labi, bet draugi saka, ka es ļoti daudz ko norījot sevī.Ej nu sazin, tas viss ir koks ar diviem galiem.

Koks ar zariem, kas baksta acīs.