Viena no tām ļoti retajām reizēm, kad gāju gar ziedu stendiem, jutu to smaržu un jutos pavisam dzīvs un pavisam labi.

..es nesaprotu, kas ir dzīve un ko es tajā vispār lai daru.

Nē, šādi nedrīkst. Bet kā tad vispār drīkst?

Galvenais stulbi negaudot. Vairs jau nezinu, kur lai meklē mieru.

Iesāku sarakstu ar lietām, ko iesākt ar savu dzīvi. Citādi šķiet, ka esmu iegrimis bezjēdzīgā gulēšanas un interneta stulbību mudžeklī, kas laikam ir izvairīšanās no saskarsmes ar visu dzīves lielumu, kas ir kā spoža gaisma, no kuras gribas sargāt acis. Dzīve taču var būt liela un spoža, var taču? Var? Jāpamēģina vismaz kaut ko darīt ar to visu, kas ir iespējams...

Bet šonakt biju kaut kur ārzemēs pazudis apmaiņas students, kurš meklēja patvērumu pie kaut kāda stereotipiska proletariāta pāra - vīrs, kas visu dienu sēž pie TV nospeķotā maikā un sieva, kas nēsā ļoti neglītus halātus. Viņi pret mani izturējās ar nepārtrauktām aizdomām. Vienā brīdī iegāju vīra istabā, kur bija veci lentu magnetofoni un viens ieraksts tādā kā skaņuplatē, kurai bija nepareiza forma, saplacināta, ovāla un ieraksta celiņi gāja tādos rakstos kā labības apļi. Pēc tam izgāju ārā un no pretējās mājas loga skanēja diezgan pašķībi nospēlēts elektriskās ģitāras vingrinājums, pēc tam logā parādījās japāņu meitene ar ļoti gariem, melniem matiem. Es saucu pāri ielai, vai tā viņa bija, kas tikko spēlēja. Viņa pasmaidīja un nozuda atpakaļ aiz aizkariem. Viņas vietā parādījās laikam jau viņas brālis ar blondu, pārbalinātu ezīšfrizūru uz galvas. Sapratu, ka spēlējis laikam ir viņš.
Vēl atkārtojās daži sapņiem parasti raksturīgie elementi - pastaiga pa krāmu tirgu, kas patiesībā bija manas bērnības atmiņu tirgus pārveidojums un tāpat arī proletariātpāra dzīvoklis bija mana otrā dzīves mītne kādreiz, tikai nedaudz citāda un atradās, šķiet, Parīzē, kā atcerējos pēc sapnī redzētās ielas. Tas nekas, ka, protams, aiz stūra no tās ielas bija bērnības pilsēta. Parastie ģeogrāfiskie un laika saplūdumi. Mūsu atmiņas laikam veido vienu lielu ķīseli, kurā gribas nepārtraukti peldēties, jo tas taču ir tik salds. Saldskābs.

Sapnī es biju citā pasaulē, kas bija kāda paralēlā dimensija. Nezinu gan, kas tajā bija īpaši atšķirīgs, bet sapnī tas vienkārši bija skaidrs, kā jau sapņos - tu esi kaut kur citur. Un šajā paralēlajā realitātē bija bārs. Pie galdiņa sēdēja bariņš jaunu meiteņu. Un visām bija baismi sažuvušas, nokārušās deviņdesmitgadīgu sieviešu krūtis; viņas pat īpaši necentās tās slēpt, visiem rādot apģērba izgiezumus. Viņām esot sanāksme, kā uzzināju, sapnī apsēdies blakus.
Saprast nevar neko, ko tā zemapziņa man rāda. Kaut kādu zūdību, neizbēgamību?

Bet šodien (šonakt?) savukārt izdomāju ko ļoti, ļoti labu. Kādu lēmumu, no kura nevajadzētu atkāpties, kad būšu aizmidzis un pamodies. Tas varētu ieviest patīkamas izmaiņas, pat ļoti.
Vēl es skūšanās putās redzēju mazu, nelaimīgu sejiņu, īsu mirkli, pirms to aizskaloja prom ūdens.

Aij. Es izdarīju kaut ko tik stulbu, ka nezinu pat kā tagad aiziet gulēt.

Rīta piebilde: Izrādās, ka tas bija vēl stulbāk, nekā šķita, viens liels FAIL, cik smieklīgi. Labi, jāpievēršas atpakaļ ikdienai un jāaizmirst.

Varētu teikt, ka dzīvoju mierā un harmonijā, ja tikai tam līdzsvaram, līdz ar brīnišķo pusi, nebūtu attiecīgi biedējoši dziļa otrā puse, kas gan ir tikai sajūta, viena doma, kuru var kaut kā aizmirst, vai vismaz pieklusināt, tikai ļaujoties šīs brīnišķās puses izbaudīšanai. Un tieši tas man arī ir padomā, cik nu iespējams. Vēl jāpievēršas rāmam grāmatu priekam.