No rīta meklēju visapkārt sev ko tādu, kas palīdzētu man izciest šo dienu, iet tur ārā, runāt ar tiem cilvēkiem, vai vismaz būt kādā nekonkrētā, nenovēršamā ikdienas komunikācijā, kas pamazām tevi iztukšo, ai, tas viss izklausās pārāk depresīvi un kaut kur tālumā elpo aizmiguši kalni un tiem ir vienalga.

(630): i have a girlfriend
(847): if you're drunk do you have a girlfriend?
(630): no

http://textsfromlastnight.com/

Bet vispār jūtos mazliet salauzts. Piezogas domas, ka negribu nekādu lielo, skaisto, patieso dzīvi, vienkārši dodiet man būdiņu mežā, savu ikdienas darbu un grāmatu vakaros. Pa kuru laiku jaunības vēlmes nomaina vienkārša piezemināšanās? Laikam jau par ātru pienāk tāds nogurums un tu vienkārši sāc atteikties no sapņošanas un visa parējā, pamazām samierinies un lēnām ieslīgsti tajā parastībā, ko esi tā kritizējis.
Un daudz taisnības tam nogurušās paaudzes manifestam.

Sagribējās kaut kādas trakulības siltā vasaras lietū.

 

( apmēram tā )

Bet viss būs labi. Tā vai citādi, vai pat ļoti.

man šķiet,ka esmu sačakarēts tiktāl, ka man vairs nav vietas starp cilvēkiem, kas spēj piedzīvot ko skaistu un neredzēt tā trauslo, skumju pārpilno karkasu

Varbūt jau nav tik traki. Tikai manas idejas par to, ko es gribēju šeit rakstīt sāk pavisam izgāzties. Nekāda atklātības žurnāla ar komentāriem no malas. Kuru gan tas interesē.

Why the fuck is everything fucked up again? Tizli, depresīvi un bez skata uz nākotni, kuras šķiet nav. Nē, ir, tikai nav ne jausmas, kāda. Žēl, ka nevar apvienot visu, ko es gribu un kaut kā tikt vaļā no tā, ko es negribu. Vai īsti nezinu, vai gribu vai nē.

Nē, nepārproti, es tevi mīlu, dzīve, tu kuce.

Pietiek ar vienu fotogrāfiju, pavisam nejauši, lai viss iekšā paliktu tā...patiešām slikti, patiešām labi, jo nekas sliktāks un labāks reizē jau ar mani nekad nav noticis.


Un vispār, izdarot izvēles, es kļūdos ne jau kādā n pakāpē tajā izvēļu ceļā, kas ved uz priekšu, bet pašā saknē.

Labrīt, man ir skumji, bet tā mazliet. Tam kādreiz vajadzētu pāriet.
Es gaidu, kas cits man atliek.

Varbūt mazliet pierakstīšu, kā tad man klājas, reizi pa reizei, kad uznāks tāda vajadzība.