- 22.5.23 18:52
-
Interesanti.
Tas poly man šķistu dieva dāvana gados 20-30, es kaut ko līdzīgu tad arī deklarēju draudzenēm (pie tam īstu, nevis, ka es tikai varu skraidīt apkārt, bet abpusēji), bet, hei, kurš 90ajos bija gatavs to klausīties?
Tagad man kaut kā šķiet, ka tā visa robežu pārkāpšana, par kuru viņa stāsta, drusku vairāk izklausās pēc tādas neapmierinātības ar esošo. Tādas zināmas negatavības pieņemt arī otra cilvēka trūkumus (un lai viņš pieņem tavējos).
No vienas puses jau viss ir loģiski -- mums ar X viss ir forši, bet viņš negrib īsti a un b, vai es ar viņu negribu, bet vispār gribu. Tāpēc es priekš tā atradīšu sev Y.
Un īstenībā tā kā esmu seksuāli atraisīta un tā tālāk, ka man vajag vairāk™ un es izmēģināšu a, b un visu alfabētu ar dažnedažādiem lielajiem burtiem, lai saprastu, kas tad mani vislabāk piedur.
Neesmu iedziļinājies, tāpēc nevaru spriest. Pirmais iespaids gan ir tāds, ka vienā brīdī pārkāps kaut kādas robežas, kas radīs lielu aplauzienu. Kad viss tiek pasniegts ļoti vienkāršoti (ok, intervijas formāts tāds) un rožaini, gribot negribot paceļas uzacs.
Jo gribot negribot sanāk, ka otrs cilvēks ir nevis mērķis, bet līdzeklis.