- 26.3.15 23:28
-
Ā, tad bērnam nav teikšanas pār savu dzīvi, tā sanāk? Iedomājies sevi tā pusaudža (?) vietā - tava māte, iespējams, ir crazy bitch, un caur psihologu tev izdodas atklāt, ka īstenībā tu daudz ērtāk jūties, esot kopā ar tēti. Un tad māte grib uzzināt, ko tad tas bērns ir sastāstījis par mani sliktu bezmaz.
Psihologa darbā vienmēr ir aktuāls jautājums "Kāds (un kam) būs labums no tā, ja es..?"
Šeit - kāds būs labums mātei no tā, ka viņa dabūtu rokā to atzinumu? Atzinums vienmēr tiek sarakstīts, skatoties uz to, kam to iesniedz. Ja iesniedz bāriņtiesai, tad bāriņtiesai saprotamā un pieņemamā valodā arī raksta, un šāds atzinums nav domāts lasīšanai cilvēkiem, kuri nav tieši atbildīgi par lēmuma veikšanu (tajā skaitā vecākiem).
Līdz bārintiesai parasti nenokļūst ģimenes, kurās ir veselīga informācijas apmaiņa un spēja sagremot grūtu informāciju, it īpaši attiecībā vienam uz otru. Vai bērnam no tā galu galā labāk? Vai bāriņtiesa izdara savu darbu, ja kalpo vecāku ziņkārībai?