Faith Club

7.1.09 17:02
Te ir vairāki aspekti, kas jāņem vērā:
1. Nauda pati par sevi arī ir prece - tā tiek pirkta un pārdota gan valūtas tirgū, gan kredīta tirgū. Tāpēc tās vērtība katrā konkrētā brīdī ir noteikta pēc tās pieprasījuma/piedāvājuma attiecības (kā jebkuras citas preces/pakalpojuma cena).
2. Naudas funkcija nav tikai aizstāt preces (maiņas darījuma pārvēršana par preču - naudas apriti), kaut tā ir pamatfunkcija - tās funkcija ir arī nodrošināt uzkrāšanu un ieguldīšanu. Tā kā resursi vienmēr ir sadalīti nevienmērīgi, tad uzkrāšanas/ieguldīšanas funkcija saglabāsies mūžīgi.
3. "Papīrīšu" skaits palielināšana tikai pamaina pieprasījuma/piedāvājuma attiecību un attiecīgi - cenu. Tirgus loģika no tā nemainās.

Visbeidzot: Iedoma, ka nu tik nāks revolūcija, kas sagāzīs inflācijas ekonomiku - nu tas ir sapnis. 19. gs. bija jāgrāž industriālā elite, tagad revolucionāriem nepatīk postindustriālā - proti, finanšu sektora elite. Realitātē nekas netiks ne gāzts, ne arī kaut ko vajag gāzt. Tirgus ir automātisks veidojums, kas izveidojas jebkur, kur vien savus saimnieciskos lēmumus pieņem cilvēks. (Vai tad PSRS nebija tirgus? Skaidrs, ka bija - tikai naudas vietā tirgošanās notika ar materiālo labumu un "blatu" palīdzību. Patiesībā bija diezgan skaidra cena katrai lietai.) Industriālās un postindustriālās ekonomikas veidošanās ir notikusi dabiskā pārejā (nevis Džekila salā sazvērējoties ļaunajiem Moriartijiem). Ekonomika turpinās attīstīties pēc jebkuras krīzes. Jo vairāk vaļas dosim kapitālismam, jo ātrāk no šīs krīzes atkopsimies.
Smieklīgākais ir tas, ka "jaunie revolucionāri" tikai "pārpako" vecus argumentus. Nu, piemēram, par to pašu resursu izbeigšanos, kas bija pamatojums visiem revolucionāriem jau 200 gadus. Bet realitāte ir cita - ne tikai resursi nav izbeigušies, bet pat palikuši relatīvi krietni lētāki un vairāk. Ogles neizbeidzās, nafta neizbeidzās, neizbeigsies arī urāns un kas vēl tam sekos (varbūt iemācīsimies dedzināt jūras ūdeni vai uztvert saules starus pietiekamā apjomā). Cilvēka alkatība ir tas, kas mūs dzen šos jaunos resursus atklāt un iemācīties ekonomiski lietot.