- 3.3.08 12:55
-
Ļoti virspusēja un populistiska analīzīte. Kas, pie tam, ir pilna ar kļūdām.
1. Informācija par kapitāldaļu īpašnieku struktūru ir loģiska. Bet ko tas maina?
Ekonomikā svarīgs ir kopējais īpašnieku slānis. Pievērsiet uzmanību apzīmējumam "non-home real estate". ASV nekustamais īpašums pieder 70% valsts pieaugušo cilvēku. Īpašums nozīmē likvīdas iespējas iegūt resursus dažādām vajadzībām. Jā, protams, liela daļa iedzīvotāju (gluži kā Latvijā) šo iespēju izmanto kredītam plazmas TV iegādei. Bet kas mēs tādi, lai norādītu cilvēkiem kā labāk tērēt SAVU naudu? Ja grib - lai taču pērk kaut vai dārza rūķus par miljonu latu.
Starp citu, Anglijā ir diskusija par mantošanas nodokļa atcelšanu vai vismaz limitu palielināšanu. Šobrīd Anglijā mantošanas nodokli piemēro personām, kuru mantojuma summa pārsniedz 600 tk. GBP. Pēc Kases aprēķiniem tādi nu jau ir 70% iedzīvotāju. Tas tā - liecībai par to, kā tirgus ekonomika padara bagātus visus.
2. Aplami ir iedomāties, ka šie 10%, kam pieder lielākā daļa likvīdo finanšu resursu, darbojas kā tāds kartelis. Tirgus ekonomikā, kur dzīvi netraucē valsts ietekme, konkurence spiež viņus cīnīties vienam ar otru par jaunievedumiem, par resursiem utt. Problēma jau ir tieši valsts regulējošā ietekmē - tā rada papildus iespējas kādam un ļauj veidoties Latvijas LŠŠ pārvaldes modelim. Bet kā redzams - arī ne uz ilgu laiku. Konkurence rada jaunus un jaunus censoņus, kas agrāk vai vēlāk, bet sagrauj iepriekšējo sistēmu.
3. Par centralajām bankām - vispār viena liela aplamība. Kur Jūs esat redzējuši, ka FED, ECB vai Japānas Bankai piederētu kaut kas cits, izņemot ierobežotas (attiecībā pret ekonomikas kopajomu) rezerves? Centrālās bankas vispār tika ieviestas kā mehānisms krīžu ietekmes mazināšanai - izveidoja no finanšu tirgus ikdienas svārstībām neatkarīgas rezerves īstermiņa aizdevumiem banku sistēmai. Procentu likmes tiek noteiktas galvenokārt tāpēc, lai regulētu naudas masu apgrozībā, tādejādi ietekmējot tautsaimniecības izaugsmi.
4. Ja apskata ASV ekonomiku, tad skaidri redzams, ka tieši tur iztrūkst valstiski sastindzinātajai ES vai Japānai raksturīgā valsts/kapitālistu saradošanās. Japānas bonzām jau tos politisko amatus nemaz nevajag. Tā vietā ir mūžīga iekšējā protekcija, kas nodrošina stabilus ienākumus, kontroli pret darba tirgus izmaiņām un ārējo konkurenci. Ilgtermiņā tas rada ekonomikas, kur darbinieki ir spiesti samierināties ar mazām algām mākslīgas lojalitātes vārdā, kur uzņēmumi ražo nekonkurētspējīgas preces ārējos tirgos un pamazām sabrūk. ASV uzņēmējam ir nepieciešams pastāvīgi meklēt jaunus resursus, idejas un metodes. Tā rezultāts ir pastāvīgi jauni produkti, labāk izpētītas patērētāju vajadzības un efektīvi konkurējošs darba tirgus, kur patiešām pastāv meritokrātija - visvairāk nopelna tas, kas to visvairāk ir pelnījis.
5. Kur tā nauda no tiem iedzīvotājiem aizplūst? Ja šis apgalvojums būtu patiess, tad pasaule paliktu aizvien nabagāka, bet daži bagātie paliktu aizvien bagātāki (tāds Marksa "Kapitāla" modelis). Bet tā taču nav. Pasaule kopumā paliek aizvien bagātāka, izglītotāka, veselīgāka, ilgdzīvojošāka. Un vēl - novērojams, jo vairāk kāda valsts atveras globālajai ekonomikai, jo ātrāk šī bagātība un pie vairāk cilvēkiem valstī tā pienāk.
Nav tālu jāmeklē piemēri - apskatiet Latviju! Pirms 20 gadiem mēs visi bijām vienlīdz nabagi - juridiski mums nepiederēja nekas. Algas apmērs lielākajai daļai strādājošo (95%) bija robežās no 120 līdz 240 rubļu. Par to naudu varēja stipri pieticīgi pārtikt. 20 gadu laikā Latvijā pat pēc oficiālās statistikas datiem (neņemot vērā ēnu ekonomiku, aplokšņu algas utt.) ir izveidojies plašs privātīpašnieku slānis un vairāk kā 70% iedzīvotāju pagājušogad ienākumi pieauga par vairāk kā 30% (CSP dati). Mazumtirdzniecības apgrozījuma pieaugumu rāda izdevumu pieaugumu tādām lietām, pēc kurām Padomju laikos bija rindās jāstāv - TV, automašīnas, greznumlietas utt.
Protams, ir trūkumi - nespēja tikt galā ar pensionāru nabadzības problēmu, nespēja atrisināt lauksaimniecības problēmas atbilstoši tirgus ekonomikas nosacījumiem utt.