Faith Club

3.5.07 20:16
Otrais pasaules karš beidzās pirms 60 gadiem.
Kopš tā laika, ir bijuši simtiem karu, karš nekad nav beidzies, tas nekad nav ticis uzvarēts.

Bet es par kautko citu gribēju parunāt. Par empātiju.
Kad cilvēku notiesā uz nāvi par noziegumiem, kas pilnīgi viennozīmīgi ir jāsoda ar nāvi, un šo sodu aizstāj ar mūža ieslodzījumu, vai kāds ir vainīgs, ja cilvēks cietumā nomirst "ne savā" nāvē?

Vispār, ja uz mūžu notiesāts cilvēks cietumā tiek nogalināts, vai to vispār izmeklē un soda?

Runājot par nāvessoda atcelšanas doktrīnas diviem punktiem:
1) Nāvessodu nedrīkst izpildīt, jo cilvēks var izrādīties nevainīgs. Kamēr viņš ir ieslodzīts, var uzrasties apstākļi, kas viņu attaisno (ja ir notikusi izmeklēšanas/tiesas kļūda). Cilvēks var tikt sodīts ar nāvi korupcijas dēļ.
2) Otra punkts ir tas, ka piespiest kādu veikt nāvessodu ir nehumāni. Būt par bendi ir necilvēcīgi. Pati nāvessoda izpildīšanas nepieciešamība rada valsī nāves industriju - elektriskie krēsli, letālās injekcijas, karātavas, bendes un bendes meitiņas.

Tad lūk, pat ja punkts nr. 2. ir vērā ņemams, viemēr atradīsies cietumsargi, kas ar prieku kādu ieslodzīto sitīs līdz nāvei. Atradīsies zeki kas citu nodurs vai nožņaugs. Atradīsies ārsts, kas slimību neārstēs, bet ļaus cietumniekam nomirt.

Tad vienīgais iemesls kāpēc būtu jāuztraucas, kāpēc apsūdzētais ir pirms laika aizgājis, ir tikai tad ja tas kļūdas pēc ir ticis notiesāts uz nāvi, ir piespriests mūža ieslodzījums (jo nāvessodus neizpilda), un cietuma viņš ir ticis nogalināts. Pēc kāda laika, nāk gaismā apstākļi kas pierāda, ka viņš ir bijis nevainīgs. Un tad visiem ir žēl. Vai arī nav žēl.

Vai tad vispār kādam tos ieslodzītos ir žēl?