ne me quitte pas,

Tiešām - tajā mirklī, kad atļauj sev slimot, to arī dabū. Be careful what you wish for! Gan izskatos, gan jūtos kā nelaimes čupiņa. Par atpūtu gluži to nesauktu. Nemaz nerunājot par vainas sajūtu (es neko jēdzīgu nedaru, ārprats!), kas visu laiku māc. Bet spēka koncentrēties arī nav.
Bet ir jau arī jaukas lietas. Saulainajā pirmajā februārī, mērojot savu ik piektdienas ceļu uz staciju, atcerējos pagājušā februāra burvīgos saulrietus un dzidrās debesis. Vakar gan sals koda sarkanajā degunā, bet, ejot pa Kalnciema tiltu pussešos vakarā un vēl redzot pasteļa zilas debesis baltiem pūku makonīšiem, tāpat domāju par to, ka gribētos siltā jūnija pievakarē mērot to pašu ceļu, tikai nedomājot par to, cikos atiet vilciens, bet nesteidzīgi ejot vienā solī ar kādu sarunu biedru un noraujot pa lapai no vecajiem, tagad kailajiem kokiem. Cilvēkam vajag pēc kaut kā ilgoties.

Kļūstu veca. Nu, nē, bet tiešām sāku novērtēt arī nopietnu darbu un mūzikas mīlestību, par ko man apkārt šovakar smīkņāja dāmas manas mammas vecumā. Jautrība ir forša, jā, nevajag sevī pazaudēt bērnu, bet kāpēc kliegt, lēkāt un stāstīt jokus, ja rezultāts ir panākams, arī mierīgi izklāstot savus uzskatus un jūtas? Tad arī man strādāt ir daudz lielāks prieks, - ir sajūta, ka katra skaņa, ko izdodu, pat par spīti balss neesamībai, un katrs pieraksts notīs ir vērtīgs! Bet, lai vai kāda - nopietna vai jautra - attieksme kādam ir pret mūziku, priecājos un apbrīnoju visus, kas tajā ieliek tik daudz sevis!