Tā dziedāja Undīne

Šorīt baudīju vannas priekus, klausījos ventilatora ritmos un pārdomāju šo un to. Piemēram, to, ka ir cilvēki, kuri var ļoti labi palīdzēt citiem, bet ne sev. To, cik labi, ka pat neapsvēru braukšanu pie Austras uz dzimšanas dienu. To, ka dzīves baudīšana ir tik izstiepts jēdziens. To, ka es priecājos par to, ka esmu tāda, kāda esmu.
Un es tā mīlu savu mammu un vecmāmiņu, un arī visus citus savus tuvos! Mamma man nopirkusi jauku, siltu pidžamu ar žirafēm, un šorīt viņas abas man par godu cepa pīrādziņus, kas smaržo gluži kā paradīze. Gluži kā bērnībā... Nē, tos mani klasesbiedri nav pelnījusi. Nopirkšu viņiem kaut kādas konfektes, ko izdalīt, ja vispār pirkšu.
Tagad te sēžu un teorētiski taisu prezentāciju bioloģijā. Mamma viesistabā iedziedās, jo jāaizbrauc uz Sātu baznīcu izmēģināt "Tēvijas" solo, un, par spīti tam, ka viņa nav nekāda operas zvaigzne, man viņa tomēr tāda ir. Pati vakar drusku pārdziedājos, man jau tā Sarkanā armija iebrukusi, bet es vēl bez solo stundas izdomāju atkulties uz Tukumu, izlaižot ekskursiju, lai būtu uz kori. Vakarā gan iedzēru pienu ar medu un balzamu (super kokteilītis vispār, ņamm), bet šodien vienalga rīkle neapmierināta. Uzlēju kliņģerīšu tēju, jāiet iedzert. Nav man laika slimot! It īpaši ne tad, kad tūlīt būs vārda diena, valsts svētki un brīvās dienas.
Labs ir, jājiet paārstēt kaklu, pažāvēt matus un jālaiž mazo brālīti paspēlēt spēlītes! :D

Pēdējā laikā man ir iepaticies tamborēt. Vēl pagājušā gadā mājturība bija viens no tiem priekšmetiem, kas man dziļi besīja, bet tagad, vismaz kamēr tamborējam, mājturība ir viens no maniem retajiem Domenes deviņnieku pelnīšanas priekšmetiem. Mājturība! Nē, nu, bet vēl šokējošāk bija tas, ka man par klavieru ieskaiti ir ielikts 9! Un Ārenta mani nemaz nenosita! :D Bet skolotāja gan būs vīlusies, kad redzēs, ka es neesmu vispār apskatījusies jauno gabaliņu, jo aizmirsu notis Rīgā. Par diriģēšanu vispār nerunājot - man jau divas nedēļas nav bijusi neviena stunda, vispār šajā pussemestrī nav bijusi neviena, un arī to es aizmirsu plauktā, un Ādamsone noteikti domā, ka esmu visu laiku cītīgi mācījusies. Bet es neprotu mācīties, ja man uzdoto regulāri nepārbauda. Es būtu pilnīgi nekam nederīgs students.
Pa dienu laiks ārā bija jauks, vismaz skaists, jo ārā, protams, neizgāju. Tikai tagad vakarā, kad jau tumšs, abas ar mammu aizčāpojām līdz veikalam, nopirkām Vinnija konfektes, ko izdalīt klasesbiedriem, kuri gan to nav pelnījuši. :D
Jau kopš vakardienas visu laiku ir tāda slikta fiziskā pašsajūta. It kā nekas traki nesāp, bet sajūta tāda trula, it kā galva tāda jutīga, it kā dūša kaukā tā slikta... Aptuveni tāda sajūta man parasti ir, braucot autobusā un reizēm arī mašīnā. Bet varbūt arī iemesls ir vecais stulbais, labi zināmais.
Šodien beidzot jāaiziet laicīgi gulēt, ja arī neko nebūšu izdarījusi. Atradu vecos ātrās palīdzības sniegšanas materiālus bioloģijas prezentācijai, izpildīju daļu literatūras un apgrābstīju vēstures mājasdarbu.
Bet tas nekas, jo mums jau sen ir zināms tas.