Tā dziedāja Undīne

Šodien sapratu, ka dzīve jāmēģina pārvērst par Polliannas priecāšanās spēli... Tai pat laikā atceroties, ka patiesu prieku nesīs tikai proporcionāla padarīta darba un atpūtas sajūta, nevis darāmo darbu un citu cilvēku prieka aizmiršana. :)

Tāpēc - dienas plusi līdz šim:
♣ paēdu veselīgas brokastis;
♣ izsūcu savu un brāļa istabu;
♣ paskatījos skaistus portretus;
♣ atradu iespējama jauna lomu spēļu tēla aizmetņus;
♣ paspēlēju klavieres;
♣ palasīju anekdotes (smieklu deva nenāk par ļaunu)*;
♣ paskatījos Hetaliu (nedaudz.. citāda, bet tomēr vēstures stunda. un angļu valodas arī);
♣ paklausījos mūziku.

Šodien atbrauks arī brālis ar savu paziņu, ceru, ka arī tas izvērtīsies par plusu.

*Skolotāja liek atnest bērniem dzīvniekus, kas runā.
Pēterītis atnes čūsku.
Skolotāja izbrīnīta un skaidro, ka tā nemāk runāt.
Pēterītis paņem čūsku aiz astes un sit pret galdu.
Čūska: Šššššš....
Skolotāja: Nu redzi, Pēterīt, čūska nerunā.
Pēterītis vēl divas reizes čūsku aiz astes pret galdu.
Čūska: Šššš..še kur līgo priežu meži...