| |
[May. 16th, 2012|04:23 pm] |
| [ | music |
| | Beauty Pill - Lifeguard In Wintertime | ] |
Otrpus margai sēdošā sieviete autobusā pēkšņi pievērsās man, kaut ko jautāja un vienlaikus stiepa pretī paplānu žurnālu. Nezin kādēļ vispirms paņēmu žurnālu un tikai tad mēģināju noskaidrot, kāds bija jautājums. Izrādījās, ka viņa vienkārši gribējusi ieteikt to izlasīt. Muļķīgi smaidīdams teicu paldies un gaidīju tālāk savu pieturu.
Nevaru īsti atcerēties nosaukumu un uzrakstus uz vākiem. Kaut kas par kristietību un biznesu, varbūt.
Bet mani kaitina šī mana aplamā reakcija. Atceros, kaut kādā septītajā klasē reiz briesmīgi ilgi gaidīju autobusu. Kad beidzot sagaidīju un grasījos iekāpt, starp izkāpjošajiem uzradās pavecāka sieviete, kaut ko iespieda manā pēkšņi pastieptajā rokā un steigšus devās prom. Apstulbis uzmetu aci iedotajam autobusa talonam, no kura tāpat nebija nekādas jēgas, jo man bija mēnešbiļete, un aizskarts pavērsos aizejošās sievietes virzienā, it kā gribēdams to sasodīto talonu atdot atpakaļ. Pa to laiku autobusa durvis šķietamā nosodījumā par paņemto talonu tika aizvērtas un autobuss aizbrauca, atstādams mani pieturā.
Neņemt visādus sūdus no svešiniekiem. Tāda ir šī stāsta morāle. (Nav ne jausmas, kādēļ tas nav ticis iekalts vecumā no 1 līdz 6 gadiem vai tajā pašā septītajā klasē. Pierakstu, lai labotos.) |
|
|
| Comments: |
Tb ja nebūtu biļetes un nebūtu arī naudas tās iegādei, arī tad mestu iedoto biļeti sejā tam, kurš ārā kāpjot dod savu biļeti simpātijas (ak, cik maldīgi tie ļaudis) raisošam pusaudzim? | |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}