volframs

Dzejolis vispār ir nepabeigta dziesma. Izņemot tos, kas ir gandrīz refleksīvi pārsteiguma, izbrīna vai skumju nopūtas vai izsaucieni. Ir arī tādi, kuru mūzikai būtu jāskan tik klusi, ka to nav iespējams sacerēt, jo cilvēks izbīstas no tāda draudīga un glūnoša klusuma. Vislabākie ir izstrādāti ar arhitekta meistarību, matemātiķa precizitāti; tie, kuru stūri ir mērīti, slīpēti un ēvelēti neskaitāmas reizes, lai iegūtu stabilu augstceltni, ko mēs saucam par dzejoli.

Pārāk ilgi Tava sirds ir apstājusies pukstēt. Pārāk ilgi Tu esi miris un auksts. Tavas stiklainās, neredzošās acis biedē mūs. Laiks mosties, sakusties mazliet. Laid, lai atsākas sirdsdarbība pavisam lēnām. Ļauj, lai sakustas saskābusī, sasmakusī žļurga un izplūst pa artērijām kā melna inde pa visu ķermeni. Sajūti to kā smeldzošas sāpes, izbaudi elpas trūkumu, mēģini ievilkt gaisu un rīsties, smakdams nost. Jūti kā iekšā viss sagriežas, izgaršo skābeno vēmekļu garšu, izsmaržo to. Uzmanies no zemes un debesīm, kas mēģinās Tev uzgāsties virsū galvas reibonī un saskaiti melnos plankumus acu priekšā. Ļaujies tirpām rokās un kājās, ļaujies, jo kad vēl tik spilgti jutīsi kā tagad? Kad vēl spēsi sajust ko vairāk, nekā nepieciešams, lai nogrieztos, ieraugot ķieģeļu sienu sev priekšā?

Mīlestība ir šausmīga slimība. Es reiz tā domāju un nu es atkal domāju tāpat. Tā sagādā pietiekami daudz ciešanu visām trim iesaistītajām pusēm, ja ir nevēlēta. Vienīgā slimība, kas nenovājina cilvēku, bet padara viņu stiprāku.
Svētīta tā diena, kad atradīs zāles pret mīlestību. Pagaidām nepalīdz nekas - ne cita mīlestība, ne apstākļu maiņa, ne laiks.

Sabiedrībā ik pa brīdim paceļas nekad neapnīkošais geju jautājums - kam labi, kam slikti, kam pohuj. Es pazinu vienu zilganu jaunieti un man šīs viņa īpatnības likās interesantas tieši ar savu savādumu. Bet, ņemot vērā, ka esmu pārāk nedrošs, lai vērtējumu izdarītu pats, sapratu, ka geji - tas ir slikti.
Un tas man lika jautāt - kas tad vispār ir labs un slikts, kas nosaka to mērauklu? Vērtējot potenciālo vai kinētisko stāvokli, uz ko tad īsti tiecamies, lai piešķirtu spoži pulēto medāli? Vai skatīties, kā konkrētais stāvoklis ietekmēs mūsu laimi, prieku, labklājību, veselību, izaugsmi, gudrību, seksualitāti, cilvēces attīstību un garīguma uzplaukumu? Vai tas vispār ir svarīgi?
Un, ziniet, nav grūti saprast cilvēkus, kas visu mēra naudā. Tā vismaz ir taustāma mērlenta.

Vai jums nav bail kādu dienu pamosties un, trīcošu roku strebjot zupiņu, saprast, ka visas izvēles dzīvē izdarītas nepareizi, ka cilvēki, kuri vēl vislabāko, nodarījuši pāri un tu viņiem? Un vispār, vai tu esi pietiekami objektīvs, lai pieņemtu lēmumus attiecībā uz sevi, vai arī tu baidies tik ļoti, ka nespēj pat uzstādīt mērķus vai izsapņot vīzijas?
Kā lai tiek vaļā no bailēm? Vai tiešām nožēlas zāles ir tikai vēl smagāka nožēla?

Runājot par reliģiju, interesanti ir tas, ka mūsdienu cilvēks labi apzinās, ka pēc nāves jau nekā vairs nav, taču tas primārais un mistiskais kaut kur dziļi zemapziņas saknēs to nespēj pieņemt, tāpēc efektīvi izveidotu paņēmienu rezultātā reliģiozie institūti veiksmīgi iedveš ticību gadu tūkstošiem veciem stāstiem. Un kā gan apgāzt kaut ko, ko nevar pārbaudīt? Tāpēc reliģijas galvenais ierocis nav bailes, bet gan neziņa, kombinēta ar bailēm.
Vai tiešām Tu nenoslāpē balsi sevī, līdz pēc nāves ceļā uz šķīstītavu, kad jau būs par vēlu, sapratīsi savu kļūdu? Un ja nu tomēr?

Šī būs pārdomām veltīta dienasgrāmata bez skandāliem, bez provokācijām, bez publikācijām. Anonīmas, ne visai inteliģentas vai šokējošas pārdomas nevienu neinteresē, tāpēc nāksies parazitēt uz nejauši ieklīdušu garlaikoto Cibas šķirstītāju enerģijas rēķina. Lai kaut pati doma par iespēju, ka kāds upuris saskārsies ar konkrētajā brīdī laukā izlauzušiem vārdiem, dod zināmu motīvu izdomāt domu līdz galam.