Pārāk ilgi Tava sirds ir apstājusies pukstēt. Pārāk ilgi Tu esi miris un auksts. Tavas stiklainās, neredzošās acis biedē mūs. Laiks mosties, sakusties mazliet. Laid, lai atsākas sirdsdarbība pavisam lēnām. Ļauj, lai sakustas saskābusī, sasmakusī žļurga un izplūst pa artērijām kā melna inde pa visu ķermeni. Sajūti to kā smeldzošas sāpes, izbaudi elpas trūkumu, mēģini ievilkt gaisu un rīsties, smakdams nost. Jūti kā iekšā viss sagriežas, izgaršo skābeno vēmekļu garšu, izsmaržo to. Uzmanies no zemes un debesīm, kas mēģinās Tev uzgāsties virsū galvas reibonī un saskaiti melnos plankumus acu priekšā. Ļaujies tirpām rokās un kājās, ļaujies, jo kad vēl tik spilgti jutīsi kā tagad? Kad vēl spēsi sajust ko vairāk, nekā nepieciešams, lai nogrieztos, ieraugot ķieģeļu sienu sev priekšā?
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}