Dzejolis vispār ir nepabeigta dziesma. Izņemot tos, kas ir gandrīz refleksīvi pārsteiguma, izbrīna vai skumju nopūtas vai izsaucieni. Ir arī tādi, kuru mūzikai būtu jāskan tik klusi, ka to nav iespējams sacerēt, jo cilvēks izbīstas no tāda draudīga un glūnoša klusuma. Vislabākie ir izstrādāti ar arhitekta meistarību, matemātiķa precizitāti; tie, kuru stūri ir mērīti, slīpēti un ēvelēti neskaitāmas reizes, lai iegūtu stabilu augstceltni, ko mēs saucam par dzejoli.