es freakin' nevaru saņemties mācīties. vakarvakarā lieks bija treniņš, par kuru runājot, man ir šis tas sakāms: 1) man izbesīja kukulītis. bwe. lai gan dažkārt man galvā ienāk doma, ka tie sliktie čaļi mani kaut kādā veidā saista, arvien pārliecinos par pretējo, jo ar savu bļaustīšanos apkārt un nenormālo pārākuma prieku iesitot bumbu meitenes vārtos, nekādu labo iespaidu viņš uz mani neatstāj, tikai gribu palikt padeni vai nedaudz traumēt viņa vīrišķo lepnumu, varbūt tad viņa ego nedaudz atkāpsies no iedomības un idiotisma kalna augstumiem (ar šo visu es pavisam nedaudz pārspīlēju) 2) man tik briesmīgi sāp mugura, ka neesmu droša, vai vispār varu taisni nostāvēt 3) dēļ treniņa es neizmācījos, jo bija pārāk liels nogurums un pārāk vēls.
nu redz, es vienmēr atrodu, kam uzvelt vainu, lai nevajadzētu kārtējo reizi sev teikt 'nu piedod, bet tava vienīgā problēma ir slinkums'. tā nav vienīgā :D

kamēr atceros, gribu izstāstīt vēl vienu piedzīvojumu. 5dienas vakarā R bija teātra balle. visu vakaru gaidīju viņu, nezinādama, cikos viņam tur viss varētu beigties. aizbraucu pie LBČ, kur A mani mēģināja noskaņot pret R. tas savā ziņā uzdzina dusmu, bet tā kā es pati biju galīgi sacepusies, tad gribot negribot ņēmu vērā viņa teikto. ap pus11iem vakarā, kad R ieradās (tādēļ, ka biju sākusi drāmu), viss izvērsās tik traki tālu, ka pa ceļam uz mājām biju paspējusi bļaut uz viņu, āāārprātīgi dusmoties, daudz raudāt un vienkārši strīdēties. līdz vienam brīdim, kad viņš pateica: "tā jau ir tava problēma, ka tev nav kur iet". un...un te es vairs neizturēju. nezinu, kas šajā man tik ļoti iedūrās, bet asaras vnk aumaļām sāka gāzties pār vaigiem, puņķi pa degunu un kunkstieni no kakla. ļoti sāpēja. tas tiešām ļoti sāpēja. viņš apstājās, mīļoja mani, kamēr es nomierinājos. tik trakos gadījumos nepalīdz citu mierināšana, jāgaida vienkāršwi, kamēr vairs nebūs spēka raudāt. pēc kāda laika nedaudz apklusu. turpinājām braukt un joprojām saspringti diskutējām līdz pēkšņi uz zemes ceļa braucot tiešām lēni mūs ārprātīgi sanesa uz ledus, nodriftojām no viena rāvja līdz otram, šausmīgi pārbijāmies un tad ieraudzījām pa pusei lielā grāvī vienu mašīnu. meitene bija arī pilnīgi nevainīgi braukusi un saslīdējusi tā pat kā mēs, tikai viņai veiksme nesmaidīja tik ļoti. palikām ar viņu līdz atbrauca viņas draugi.
abi ar R nospriedām, ka tas bija kkāds mājiens, uzreiz pārtraucām strīdu, izlīgām mieru un nu es ļoti aizdomājos par visu. tajā pat dienā biju no ledus pacēlusi vecu tantiņu, kas, gluži tā pat kā vairums šajā ziemā uz izcili tīrajām ietvēm neko ļaunu nedomādama lēnām čāpojot nolikusies un astes kaula. auč. visa mana 5diena bija vienas vienīgas pārdomas un secinājumi.

tagad ēdu apelsīnu un visu savu kontroldarbiem ķīmijā sagatavošanās laiku esmu patērējusi, lai uzrakstītu šo te, tādēļ, wish me luck!