vizbuliite

tik sasodiiti skaisti sliid sniega paarslas mums gar aciim un tiesi sodien manai mammai ir jaabuut dzimsanas dienai un man jaaseež mājās unjāēd rosols tā vietā lai es pārbāzta ar prieku vārtiitos kādā kupenā... uuuu baaac. bet nu prieks ka māmuļai tikusi tik skaista diena:)

ja neko nedara. ja vienkārši guļ gultā un skatās griestos... arī tad var ar mani notikt kas gudrs. es taa guleju unguleeju un baudiju mieru. līdz mirklim kad izdzirdeeju kliedzienus ZEM sevis. no saakuma pamatiigi satruukos, bet šeku reku- zem maniim bija mans telefoons, kuru ar muguru biju savādi saspaidijusi un piezvanijusi draudzenei kura jau labumirkli aizkaitinaata zem manīm nu bļaustijās.

ja arī neko nedara- no veiklības izbēgt nevar

biedram pižikam iešāvās ( ar 55 kalibra pisķiku) galvā liela doma. veidot veiklīšu biedrību. kā gaidas vai tās mazās briinumu meitiņas kuras vazājās amerikā pa mājām un piedāvā savus labumus. neee neee nevis prostitūtas ( ha ha tuutas) bet gan mazas jaukas meitenes kuras dazreiz iegeerbjas biz biz mārīšu teerpos vai kaa savaadaak un piedaavaa cepumus vai limonaadi. mēs ar pižiku un veel kaadu kas pieteikyos muusu veiklīšu biedrībai vareetu staigāt apkārt un censties citiem iepārdot savu veiklību. ziniet tomēr laba lieta tā veiklība. reiz kāds lācis teica- nav ko turēt sveci zem pūra. atsūrtiet lūdz man arī kādu savu viekliibas izpausmes staastu

la la laaaa. ir klāt jau piektdiena. un nu tā. sēdēju klases stūrī un lādeejos uz telefona lādētāju. sacentāmies kurš labāk māk lādēties. viņam bija sagribeejies nelādēt manu telefoonu kurš bija uz izsleegšanās robežas. un tā nu sēdēju stuuriiun lādējos uz lādētāju. brīžiem man gadās tā ka ir mirkļi kad neko nedomāju.'parasti tiesi sajos mirklos es izdaruko brīnumaini gudru. piemēram šāds mirklis man gadijās tur sēžot stūrī un nezināmu spēku vadiita es piebaazu lādētāja vadu pie mēles un adbuju elektrības šalti sev mēlē. aiz šoka aizmetu pa gaisu ne tikai lādētāju bet arī telefonu. redziet vecais sūda brālis lādētājs bija kaut kur iepliisis un taadi mazi jauki sitoši vadiņi bija izliiduši no paša lādētāja vadiņa. nu neko no tā nesaprotu bet mēle norāvās.

pirms kāda jau pailga laika. gada vai vairāk. man gadijās arī jauks gadijums. skolai bija kaut kas jāada. sēdēju ie draudzenes mājās un leenām ķibinājos un iespējams arī lādējos. un bummm bummm - brīdis ar tukšu galvu. bumm bummm es esmu iebāzusi adām adatas blakus esošajā kontaktā. bummm bummm ļoti nepatiikama sajuuta. dabuju pa pirkstiem taa it kaa sātans buutu ar savu pātagu man iecirtis. gadijums ar mēli nebija tik traks:)

lūk tā. klasē mums ir tādi kā galdi, kuri it nemaz īstenībā nav galdi. viņi tikai tādus tēlo. patiesībā tās ir ļoti melīgas koka virsmas kuras ir uzliktas un atveertiem veciem loga rāmjiem. razultāts ir super nestabils. un lūk tā. gadijās ka pie grieztiem karājās mūsu makatēšanas darbi, un man pēkšņi ļoti iekārojās savu darbu noķeksēt nost. ko nu darīt. zem mana dara ir šie melīgie galdi sastumti izveidojot lielu tasnstuuri. lēnām un uzmaniigi uzkaapju uz galda un paarvietojoties tikai pa galdu vidiem aizkluustu liidz savam arbam un to simts gadus kabinu nost no grieztiem. nepārspīleju. simts gadus. varbūt pat vairāk. un taa nu prieciiga ka beigās tomeer esmu to nokabinaajusi- pavisam aizmirsu ka esmu uz meliigā galda. un speru neapdomiigu soli un galda virsma uz kuras stāvu- krīt. pārlecu uz citu galdu. ko šis? arī krīt! tā nu lēcu no viena galda uz otra un tiem patiik ne tikai tēlot galdus bet arī špikot vienam no otra un nu visi pēc maniim kriit. visbeidzot uz viena galda uzkritu ar ribām un novelos zemē. bet meliigā galda virsma man virsū.

un lūk atkal manas burvju spējas- pāris sekunžu laikā visu sagraut:) vismaz mans ruupiiigi gatavotais darvs izdziivoja. un kursa biedteim tika gadijums par kuru gardi gardi smieties.

kas tika man? mans darbs. un sāpoša riba:) ;ai dzīvo veiklība.

nu tātad notikums. stundas nenotika. sagrūdām klasē galdus un čau. nu tad ar draiskuļiem no kursa dodamies uz lido dzirnavām paēst. tā nu es sāvu šķ''ivi sakrāmēju monstrāli pilnu kā ziloņa dibens un tā nu veikli lavierēju cauri vēl pāreejiem paartikas nodalijumiem. 'bet še ku reku'- nezināms spēks ( vai tas bij rūķīts vai vecais brālis sātans) pajokojaas un mana paplaate noveelaas zemee. un taa nu pie manām kājām gulēja milzu čupa ar mnaiem tik ruupiii vaaktajiem paartikas kraajumiem. nu visi staav un smejas. es taa kaa nokauneejos un atvainojos tantei kas bija spiesta visu to savaagt. bet nu beigās veel izraadijaās ka zem šīs viss pārtikas cupas apakšā vēl bija noslēpies mans elegantais maciņš ar zelta kaartu vis apkaart, kurš nu viscar bija aplipis ar sautēties kāpostiem. prieks un laime ieviesās manā mazajā nelaiķa sirsniņā redzot šo skatu.

ak reiz man lido gadijās vēl kāda kļūmīte. tur kur iet iekšā parasti staav paplaates. vienaa no lido tur pat arii staav paplaate uz kuras staav glaazes dzersanai. un ko izdaru es? aši paķeru šo jauko paplaati sajaugdama to ar tām kuras domatas ēdiena pārnēsāšanai. un visas glaazītes ba bammmmm

atvainojos LIDO administrācijai par radītajiem zaudējumie. tas tiešām nebija specjāli:)

tas jau gadijās kādu laiku senāk. redziet es esmu apdāvināta ne tikai ar jauku talantu -tizli nokrist, novelties, apklupt vai ko taadu, bet man arī ir īpašs talants- nosmereeties. da jeb kā. un ar jeb ko. viss labaak to redz mani kursa biedri, kuri priecaajas par ik dienu skolā kad atkal esmu mistiski nosmeerejusies ar krāsām. tas notiek ātri un nemanāmi. esmu kā zibens. reiz vienā saulainā dienā biedi pamanija ka tā ka vel neesmu neko nosmeereejusi. tā nu pati nopriecājusies pār šo faktu turpināju straadaat. tad nu gadijās tā ka man rokā bija ota ar kuru taisiju darbu. pēkšņi man zvanija telefons. ļoti satraukta ķeros pēc tā pa ceļam ar jkas piedurkni iebraucot savā darbā un jaku protams nosmeereejot, ņēmu telefonu kuru šokā biju nometusi zemē, bet to nejauši nosmērēju ar rokā esošo otu. tad nu liku telefoonu pie savas labi dzirdošās auss un peec sarunas beigaam redz izradijaas ka netiirais telefoons bija paspeejis man nosmeereet jau pusi sejas. vareni. ak jā. reiz es sastapos ar skolas poku. mums klasē ir pašiem savs spoks- tasams. viņš ir plikpauris. bet domāju ka šajā gadijumā tas bija kāds cits spoks, kurš man atriebās par to ka man tik ļoti nepatīk gleznošana. lūk tā. kārteejais piektdienas riits. atnaaku uz skolu un nevaru atrast savu iesaakto gleznosanas darbu. izmekleejos malu malaas. nu visur kur tas vareetu buut. aizeju uz gleznosanas klasi pasuudzeeties citiem. skolotaaja pa to laiku kaut ko visiem veel staastija. 'veel neviens nebija saacis straadaat. tatad- nevienam kraasas veel nebija atveertas. es aizklumbureeju atpakal uz muusu telpu turpinaat mekleet savu darbu. peeksni tas pats no sevis atradaas uz mana skapiisa kur biju jau skatijusies entās reizies. un tad es kaut ka griezos un skots- OPĀ visa roka ar koši orandžu kraasu. nu neko. nobriinijos. paskatos uz bikseem un tur taada milzu oraņdža pļekaina striipa riņķīi kājām ar svaigu beizu kraasu. tas nu izskatijaas pavisam interesanti. it kaa jau centos izvannoties skolas ilietnee ( ņemot veeraa ka to daru visai bieži- man jau tas visia veikli izdodas) un taa nu ar slapjaam bikseem beidzot atgriezos gleznosanas stundaa. un liidz stundas beigaam man atkal bija milzu plekaini guašas pleki uz apgeerba, ali arii mūsu uzdotajā uzstaadijumā nemaz nebija vajadziiga šī spilgti oraņdžā krāsa un neviens to arii neizmantoja. ai mistika mistika ir mani smagi ielenkusi:)