lūk tā. klasē mums ir tādi kā galdi, kuri it nemaz īstenībā nav galdi. viņi tikai tādus tēlo. patiesībā tās ir ļoti melīgas koka virsmas kuras ir uzliktas un atveertiem veciem loga rāmjiem. razultāts ir super nestabils. un lūk tā. gadijās ka pie grieztiem karājās mūsu makatēšanas darbi, un man pēkšņi ļoti iekārojās savu darbu noķeksēt nost. ko nu darīt. zem mana dara ir šie melīgie galdi sastumti izveidojot lielu tasnstuuri. lēnām un uzmaniigi uzkaapju uz galda un paarvietojoties tikai pa galdu vidiem aizkluustu liidz savam arbam un to simts gadus kabinu nost no grieztiem. nepārspīleju. simts gadus. varbūt pat vairāk. un taa nu prieciiga ka beigās tomeer esmu to nokabinaajusi- pavisam aizmirsu ka esmu uz meliigā galda. un speru neapdomiigu soli un galda virsma uz kuras stāvu- krīt. pārlecu uz citu galdu. ko šis? arī krīt! tā nu lēcu no viena galda uz otra un tiem patiik ne tikai tēlot galdus bet arī špikot vienam no otra un nu visi pēc maniim kriit. visbeidzot uz viena galda uzkritu ar ribām un novelos zemē. bet meliigā galda virsma man virsū.
un lūk atkal manas burvju spējas- pāris sekunžu laikā visu sagraut:) vismaz mans ruupiiigi gatavotais darvs izdziivoja. un kursa biedteim tika gadijums par kuru gardi gardi smieties.
kas tika man? mans darbs. un sāpoša riba:) ;ai dzīvo veiklība.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}