Lāsītes lāso. Pa loga stiklu. Pa priedes stumbru. Pa augumu tavu. Pa liepu lapām un kļavu zariem. Tas lietus lāšu lāsmojums. Dzidras un spožas lāsītes. Kāds tajās iebēris it visas zemes krāsas. Un sabēris it visus zvaigžņu smaidus. Un visu vēju smieklus lāsītes pieskandina kā burvju flautas. Koka zarā vēja zvans savu dziesmu sāk raisīt - ieklausoties lāsīšu lāsmojumā. Un, klau, šī skaņa ir kumeļa pakavs pret cieto zemi. Nepacietīgais kumeļbērns savas krēpes purina. Skrap, skrap pakaviem pret zemi smiltij sagriežoties. Kāda cita skaņa turpat koka zaros uzsāk savu deju. Ziņkārīgs vāverēns, grauzdams riekstu, vēro kumeļbērnu - ko tas tā dižājas. Ko mierā pastāvēt nevar pat lietus laikā? Lāsītes lāso. Pa vaigu uz leju. Un ieripo kaķēna mīkstajā kažociņā. Kaķēnam sāk kutēt - kā nē, ja lietus lāsītes pilnas smieklu, dzidri skanīgu. Šo smieklu mājas ir debesis - tur, kur saule un mēness savās istabās mīt. Tur simtiem šūpulīšu šupojas sudraba dzīparos vērti. Tur dvēselītes šūpojas. Tieši no turienes arī nāk dzidro smieklu skaņa - ar lietus lāsītēm nokāpjot uz Zemes. Ieripojot ābeļziedos un pieķeroties kamenes kājām. Un ieripojot ābolu grozā. Tieši tajā, kurā meža fejas ielasījušas zelta ābolus. No tās ābeles, ko neviens cilvēks vēl nav atradis un redzējis. Kā stāsta - tās zaros gan pumpuri plaukst, gan ziedi zied, gan āboli gatavi top - tas viss vienā laikā. Vienā ābelē vienā laikā. Kad āboli gatavi top - tos meža feja salasa. Lai!

Zemei ir nepieciešams ikkatrs tās iemītnieks - lai arī kāds tas nebūtu un lai kur arī atrastos.
Jo ikkatrs ir vienreizējs un neatkārtojams.

Dziesma, kuru es gribēju tev dziedāt, paliek nedziedāta līdz šai dienai.
Es savas dienas aizvadīju, skaņodams un pārskaņodams savu kokli.
Īstais laiks nav pienācis, īstie vārdi nav vēl atrasti, tikai neremdināma vēlēšanās moka manu sirdi.
Ziedi nav vēl izplaukuši, tikai vējš šalko man garām.
Es neesmu redzējis viņa vaiga, nedz klausijies viņa balsī, tikai viņa lēnos soļus es dzirdēju uz ceļa savas mājas tuvumā.
Visa garā diena pagāja, rūpējot viņam sēdekli uz grīdas, bet gaismeklis vēl nebija iedegts un es nevarēju viņu aicināt savā mājā iekšā.
Es dzīvoju cerībā viņu satikt, taču šīs satikšanās nav un nav.

Es ilgojos tev pasacīt tos vārdus sirsnīgos, kas man tev sakāmi, bet nedrīkstu, jo baiļojos: tu mani izsmiesi.
Tāpēc pats sevi izsmeju un jokodamies savu noslēpumu satriecu.
Es savas sāpes nicinu, jo baiļojos, ka darīsi tu to.

Es ilgojos tev pasacīt tos vārdus patiesos, kas man tev sakāmi, bet nedrīkstu, jo baiļojos: tu neticēsi tiem.
Tāpēc es slēpju tos un runāju ne tā, kā domāju.
Es savas sāpes nejēdzībā pārvēršu, jo baiļojos, ka darīsi tu to.

Es ilgojos tev pasacīt tos vārdus visudārgākos, kas man tev sakāmi, bet nedrīkstu, jo baiļojos: tu pārpratīsi tos.
Tāpēc es lietoju pret tevi vārdus nelaipnus, ar rupju spēku dižojos.
Man tīk tev pārestību nodarīt, jo baiļojos: tev mūžam svešas paliks ciešanas.

Es ilgojos tev klusuciešot līdzās apsēsties, bet nedrīkstu, jo baiļojos, ka lūpas pateiks to, ko sirds mana jūt.
Tāpēc tik vieglprātīgi tērzēju un pļāpāju un savu dvēseli aiz tukšiem vārdiem paslēpju.
Es nežēlīgi izturos pret tavām ciešanām, jo baiļojos: tu vari izturēties tā pret tām.

Es ilgojos no tevis projām iet, bet nedrīkstu, jo baiļojos: tu manu gļēvulību nojaustu.
Tšapēc es turu galvu augstu paceltu un bezrūpīgs pie tevis ierodos.
Kaut sāpīgi man tavu acu dzēlieni, tie tomēr mūžam dzīvas dara manas ciešanas.