Cik bieži cilvēki nepamana kā zaigo pavisam niecīgs smilšu grauds! Varbūt greznu istabu paklājos aizķēries vai smilts ceļā ezera krastā. Roka stiepjas slēgt istabu lustras. Kaut niecīgais smilšu grauds acis žilbina ar savu krāsu viju. Uz takas ezera krastā grauds pat smaržo - tā kā tam vēlējis piektais, sestais un septītais vējš. Viens no tiem austrumu zīdus auž no viļņu galotnēm. Otrs darina visdārgākās rotas no lapām un skujām zaru pazarēs. Trešais vējš tik ar savu skatienu putekšņus pārvērš miljardos gaismas staros. Tas viss pār smilšu graudu pāri līst un visās pazarēs sāk viļņot gaiss. Cilvēka acij šī aina tiek slēpta - tik apžilbinoša gaisma tiek lieta! Tajā it viss ir citāds - tajā nevajag ne vārdu, ne domu. Ak, debess - kā smilšu grauds zaigo! Pērļu un dimanta rotas pat miljardo daļu no tās nezaigo. Un rožu smaržas šeit ir tikai pussekundi. Tev pie kājām tā zaigo viens niecīgs smilšu grauds! Jā, var no šīs zaigas kļūt akls un mūžam var sāpēt. Ne velti ir teikts - cilvēka acij nav ļauts redzēt. Tik tad, kad vēlēts tam laiks. Sākumā tiek raisīts viens zīda lakats, tad otrs, tad trešais, ceturtais, piektais, sestais un septītais - maz pamazām, lēnu lēnām. Tā, lai var pierast pie gaismas zaigojuma. Iesākumā tas ir viens niecīgs smilšu grauds vai varbūt ūdens pile, vai viens egles ziedputeksnis, viens gliemežvāks vai varbūt viens lūpu pieskāriens. Vai viena sudrabkaijas burvju spalva. Vai viens nebēdnīgs maza šuneļa acu skatiens. Vai viens mēness stars. Tas varbūt jebkas un jebkur - pat nenojaušot, kas uz pleca roku tur. Līdz tam brīdim, kad pagriezis galvu ieraudzīsi. Kā tas niecīgais smilšu grauds tavās pēdās ir licis visam ceļam laistīties. Un roka, kas sargāja, viegli atloka savus spārnus. Tos, par kuriem tā sāpēja sirds un tās asiņu paltī vienkārši nejuti - tavi spārni tika austi Acīm neredzamiem dzīpariem un rokām nejūtamām dūnām. Tu, būdams cilvēks, raudāji un tev sāpēja - tik ļoti, ka vēlējies savu sirdi laukā raut. Tajā brīdī taviem spārniem tika rastas vismaigākās dūnas. Tās tika meklētas visgrūtāk meklējamās vietās. Tur, kur pat Saules stariem grūti klāti tikt. Kad vēlējies savu sirdi sadedzināt - taviem spārniem tika meklēta visbaltākā krāsa. Tāda, kāda rodama pašā jūras dzelmē. Tieši tur, kur tumsas karaļvalsts meklējama ir. Tik tur lejā starp neskaitāmiem jūras akmentiņiem un klints radzēm, rodama tieši tā krāsa, kas tavos spārnos ieausta. Šajā zemē tavs ceļš ceļš var vīties caur brikšņiem un šajā zemē tu vari uz brīdi raudāt asinis no acīm un sirds. Var sāpēt - tā, ka vēlēsies visu pasauli aiz sevis atstāt drupās. Tas viss ir un būs. Tik paskaties sev aiz muguras - kāda roka maigi loca tavus spārnus - tieši tos, kas vēlēti ir!