Es esmu šeit, lai dziedātu tev dziesmas. Tavā mājoklī man ir vieta kādā kaktiņā.
Tavā pasaulē man darba nav, mana nederīgā dzīve var izteikties tikai bezmērķīgās skaņās.
Kad pienāk tavas klusās pielūgsmes stunda tumšajā pusnakts templī, tad pavēli man, mans pavēlniek, nostāties tavā priekšā un dziedāt.
Kad agrā rītā iedaiņosies zelta arfas skaņas, pagodini mani un aicini pie sevis.
Atstāj manī, tikai to niecīgo daļu, lai es varētu sacīt, ka tu man esi viss.
Atstāj manī tikai to niecīgo manas gribas daļu, lai es varētu tevi sajust it visur un tuvoties tev vienmēr, un ik brīdi savu mīlu ziedot tev.
Atstāj manī tikai to niecīgo daļu, kas man neļautu nekad tevi aizliegt.
Atstāj manī tikai tās niecīgās važas, kas mani saistītu pie tavas gribas un kas palīdzētu man dzīvē sekot taviem, mērķiem - tas ir tavas mīlas važas.
Es nezinu, no kādas laiku bezgalības tu vienmēr tuvāk man nāc, lai mani sastaptu. Tava saule un zvaigznes nespēj tavu vaigu no manis slēpt.
Daudzus rītus un vakarus bija dzirdami tavi soļi, un tavi vēstneši nolaidās manā sirdī un slepeni aicināja mani.
Es nezinu, kāpēc šodien mana dvēsele saviļņota un kāpēc prieka trīsas pilda man sirdi.
Šķiet, pienācis laiks mest darbu pie malas un es jūtu gaisā tava saldā tuvuma maigo smaržu vēdojam.