|
May. 30th, 2019|01:58 pm |
Rīts ar ko sākās. Izrādās, ka mums te pie mājas stūra sabūvētas stalažas, es nezinu, kāpēc viņas tur atrodas, un ar ko tas draud, bet tur nu viņas tagad ir. To es uzzināju tikai pēc tam, sākumā es tur mierīgi, neko nenojaušot gāju uzpīpēt pirmo rīta cigareti, Pel. Cūka nopriecājas viss tāds, o!, ejam uz balkona!, nemierīgi dīdās jau pie durvīm. Atveru durvis, Cūks vēl kādu minūti pastāv, protams, pārdomā sava lēmuma pareizību, paskatās ārā, paskatās iekšā, paskatās vēlreiz ārā – nu labi, ies ar', tur pārmaiņas pēc temperatūra plusos, no debesīm prožektors spīd, dzīve izdevusies.
Cūks iziet uz balkona, apsēžas, paskatās pa kreisi, novērtē miskastes maisu, ko es jau atkal esmu aizmirsis iznest, paskatās taisni priekšā lejā, secina, ka pasaulē joprojām valda kārtībiņa, paskatās pa labi. Ierauga stalažas. Un pārbīstas tā, ka ar pilnu jaudu iepiš aizvērtās balkona durvīs, atsitas, nelabi iebrēcas, es gādīgi veru durvis vaļā, Cūks pazūd istabā vēl 0.5 sekundes pirms durvis ir atvērušās, nolien guļamistabā, jo tur drošāk, tikai tagad saņēmās atkal parādīties.
Nav viegli būt autistam, galīgi nav viegli, es jums teikšu. |
|