|
May. 31st, 2018|10:45 pm |
|
Minos, tātad, tajā nelabajā kalnā no Huhles uz Barandovu, tā jau viss aizelsies, mēle laukā, serde mutē, šitas te viss, nu lūk, un tur pašā, bļaķ, stāvākajā posmā, kur normālos apstākļos gribas vienkārši padoties, nokāpt, apgulties zemē un raudāt līdz nomirsti, lūk tieši tur, izrādās, pa celiņu iet vienīgie, izņemot mani, cilvēki visā mežā. Nu neko, nebūtu tik ļoti aizelsies – nopūstos, bet nenopūšos, saņemos un hujārīju šiem garām. Ne pārāk cēlā ātrumā gan, piezīmēšu, līdz ar ko viens no viņiem tāds pagriežas pret mani, labsirdīgi smaidot, un saka "Labvakar!". "Aha, lab'!", atbildu. Čuvaks stiepj manā virzienā maisiņu un jautā – "Cepumus negribat?" |
|